vakar vakaraa bija davai-blja-pieparkojam-visu-iespeejamo-apkaartni-taa-lai-evy-nav-kur-likties situaacija. bija ap pus diviem naktii, es biju nogurusi peec darba un knapi speeju nervus novaldiit, kad jau kaadas reizes trejas biju izmetusi liikumus un zigzagus caur/ap pagalmiem, muljkja ceriibaa nesekmiigi mekleedama, kur nobaazeet mashiini uz nakti. kopsh februaara, tas ir, kopsh iegaadaaju auto un dabuuju rezidenta parkoshanaas atljauju, man shitaads gadiijums pirmo reizi, ka NEVIENA briiva spota, pat ne triis blokus taalaak, kur parasti var atrast briivu vietinju. kad izmisums un nogurums tomeer uzdeva pa nervu, es spiitiigaa pofigaa ieparkojos starp divaam invaliidu staavvietaa noparkotaam mashiinaam [because i can! jo mans auto ir tik miniatuurs, ka mieriigi starp diviem dzhipiem ieliida, pat durvis normaali vareeja atveert] pashaa savas maajas priekshaa. un pus seshos ceelos, lai fiksi skrietu paardziit uz normaalu stavvietu, jo ap to laiku agrie kaiminji jau prom darbaa. cik esmu noveerojusi, tie shtraafeetaaji uzsaak savas gaitas ap seshiem riitaa, ka arii peec vieniem naktii vinjus vairs nekur nemana, so man paveicaas shoreiz.
gan ne ar miegu, jo visa iepriekshmineetaa rezultaataa, nedabuuju normaali izguleeties. un shobriid darbaa prokrastineeju uz vella paraushanu.