šodiena ar visu pārvākšanos tāda interesanta izvērtās.
faking nedienas sākas, kad tās vismazāk vajadzīgas, kā rezultātā aizdzīvojos līdz slimnīcai, kur pus-tupus-rāpus iekūļājos un lūdzu, lai taču kautko iešpricē, lai taču nesāp tā, ka mirstamais.
viss beidzās labi, pavārtījos slimnīcas ER kādas 20 minūtes, kamēr vismaz spēju iztaisnoties un pati līdz stāvvietā gaidošajai drauga mašīnai aiziet. tad taisnā ceļā no slimnīcas uz dzīvokli pakaļ jau vakar sapakotajiem čumodāniem un nu jau pāris stundas kā jaunajā [pagaidu] mājvietā.
ironiski, bet dzīvoju savas nu jau iepriekšējās kompānijas viesnīcā, kuar arī head offices tikko pārcēla uz šo ēku kompleksu. lobijā, kamēr gaidīju iečekošanos, jau dažus lielos onkoļus sastapu [nu tos, kas kompānijas vice prezidenti un korporatīvie izpilddirektori utt]. es tur tā stāvot ar savu blondo cekulu, sapluinītajām džinsām, ģitārkeisu rokā un pilnu troliju ar čumodāniem blakus, diezgan piesaistīju sev uzmanību, kamēr viens ļoti no tāluma lūrošs kadrs izrādījās izbijis kolēģis un mēs tā pa visu lobiju dikti skaļi sabļāvāmies - ooooo! long time!
vakariņās pasūtīju picu un divus hainikenus, un ļoti priecājos par savu līdzpaņemto atkrivašku, jo istabā nevienā atvilktnē neatradu (kaut gan ar šķiltavām arī māku alu atvērt, bet tās kautkur iegrūstas un slinkums meklēt).
veiksmīgi lielākā daļa somu ir izpakotas un nogrūstas zem plauktiem, lai nav pa kājām. vietas nav daudz, bet ir TV un internets un liela, mīksta gulta ar četriem spilveniem. arī jumta baseins un trenažieru zāle divdesmitajā stāvā manā rīcībā.
tāda labsajūta mazliet uzmākusies, pēc visiem pēdējo dienu sūdiem un šodienas slimnīcas gājienu.