vārtos gultā un čīkstu, ka gribas kōlu...dīcu brālim, lai aiziet nopērk, uz ko viņš saka, ka ārā sūdīgs laiks un viņš neiešot...mammai pa telefonu pasūdzējos, cik ļoti gribas kōlu, teica, atnesīšot. bet tas būs tikai pēc kādām pusotrām stundām or so..
un tad pēkšņi izdzirdu aiz stūra pazīstamo pššššš skaņu, nu to, kad atskrūvē kōliņu! un brālis demonstratīvi ienāk manā istabā ar divlitreni kōlas un mierīgi paziņo - jā, žēl, ka tev nav kōlas! :D

i love my brother! man ir kōla un pilna laimība!