deviņos no rīta mani modina telefona zvans no darba. nospiedu klusumu un gulēju tālāk. protams, zvana atkal. tad jau laikam atkal transleišen vajadzīgs. nu ja! otrā trubas galā izmisusi kolēģe dikti atvainojās un saka please don't hate me but i need you to translate! un pēkšņi klausulē dzirdu slāvisku - aļjo?
nezināju ko teikt. un vispār, sapnis tas vai īstenība? tāpēc pirmais teikums dikti vēl samiegots un tīri automātiski - dabro pažalivaķ! pēc tam sanāca smiekls, jo iedomājos, kā tas otrā galā izklausījās.

vienvārdsakot, īsumā kaut kādu info nobēru un pieteicu, lai nāk uz resepšenu trijos un runā ar mani pa tiešo.
krievu pārītis gados. protams, ne vārda angliski. nu labi, helou un senk jū neskaitās. būs man desmit dienas atkal "prieciņš".
direktors jau solījās vēl kādu krieviski runāt mākošu pieņemt darbā. un tad es vairs nebūšu so fakin' spešal. bet tā kā man jābūt 24 h pieejamai vismaz telefoniski, tad iztikšu gan jau vien ar faktu, ka tāpat esmu so fakin' spešal, jo vienīgā latviski runājošā visā viesnīcā!

bet ar krieviem ir tā, ka uzreiz noziņoju savu darba grafiku, precīzi no cikiem līdz cikiem un tad jau ir mieriņš.
rīt man tikai piecos vakarā maiņa un pārītis tā skumji "oj, kak že mi bez vas tut do pjiķi..nu ladna už kak ņibuķ". jo frančiem, piemēram, vispār nav manieres. manam franciski runājošam koēģim pat naktīs zvana, lai iztulko kaut kādu beztēmu, kā - kur pilsētā ir lētākais alus un daudz meitenes