vienmēr, ejot pa ielu, klausos muzičku austiņās, kas noslāpē visas apkārtējās skaņas.
šodien izdomāju iet ar dabīgo pilsētas pavadījumu fonā.
tikko, nākot no bankas, aiz muguras man gāja divi jaunieši. tīņi, pareizāk. visu sarunu nedzirdēju, tikai to daļu, kur sajūsmā tembrs uzņēma augstākus toņus. pēc balsīm izklausījās, ka viens varētu būt gados jaunāks par otru. saukšu par V un J, kā vecākais un jaunākais.
J: jā, *, viņam čista kādas deviņas mašīnas sētā, es atvičaju!
V: ja? tad jau viņa senčiem, *, baigi daudz naudas laikam..?
J: ja jau, *, tādā mājā dzīvo, tad, *, čista biezais. a iedomājies, ja man tāda māja būtu un, *, tik daudz naudas! nebūtu vispār, *, jāmācās, es katru piektdienu, *, tusētu. un kādas man šmotkas būtu, *, visi pakaļ skraidītu!
V: jā, es arī tusētu visu laiku un nemācītos, jo tad, *, sapiķo un tevi paņems jebkurā darbā! vispār es, *, būtu narkomāns, man liekas!
J: ko nopietni, narkomāns?
V: nu jā, man liekas, visi tie biezie ir narkomāni.

vot ķebe i na! :D

visur, kur dialogā * simbols, patiesībā bija 'bļe'. manuprāt, to * bija krietni vairāk, es nespēju tik daudz savietot viņus :) un vēl, tur visādas citādas fantāzijas bija par un ap - ja man būtu daudz naudas, tad es... bet uzrakstīju tos spilgtākos fragmentus