LAUKI
bērnībā ļoti pārdzīvoju, ka man rudenī, atgriežoties bērnudārzā/skolā pēc vasaras, nebija iespēja arī izteikt maģisko atbildi uz jautājumu: ko darīji vasarā? - Biju LAUKOS!
man nebija/nav LAUKU māju. pilsētniece. nē, māja laukos ir, tikai mēs tur vairāk par stundu (lai iebrauktu un nočekotu kas un kā) tur nekad neesam uzturējušies.
toreiz bērniem varen labi patika vasaru pavadīt laukos, kur suņi, zirgi, cūkas, vistas, vai kas nu kuram.
a man bija tikai jūrmalas māja. tas nekas, ka pie pašas jūras, jo tie nebija LAUKI! tas nekas, ka vecamtēvam bija truši, tie vienalga nebija LAUKI! toreiz vienmēr jutos "atstumta", jo nevarēju dalīties LAUKU iespaidos un pieredzē ar pārējiem. toreiz sīkiem neinteresēja, ka es caurām dienām pa pludmali, pa piejūras mežiem..tie nebija LAUKI un līdz ar to - neinteresanti.

un citreiz cilvēki nesaprot, kā es varu jūsmot par pabūšanu laukos(sevišķi, ja cilvēkam tā dzimtā vieta) un parušināšanos pa dārziem! tāda bērnības tukšuma aizpildīšana :)