pārpratums
jau krietns laiks (kādi 3 gadi) pagājis, kopš pēdējoreiz vispār redzējām viens otru. komunicējuši esam pavisam minimāli un tikai caur feibuku. kādu pusgadu atpakaļ saņēmu aizvainoto vēstuli no tā puisieša, ka es tāda vispār..kā es tā varēju aizbraukt prom un salauzt sirdi un bla bla bla un you know what u did and i can't forget bla bla bla.
toreiz uznāca dusma, jo es neko ne biju solījusi viņam ne mēs vispār pāris kādreiz bijām. NEKAS!!! sabļāvu uz viņu stiprām frāzēm un viss. domāju, liksies mierā vienreiz.

šodien raudājiens turpinās (vai sākas no gala) - hey my love! i still love u!
es saku - that's nice but you should finally move on with ur life!
replajs - well knowing i had som1 like u in life its hard not to think bout you.

mjā..strong feelings, weak guy. cik atceros, viņš tāds čīkstulis vienmēr bijis. trakāk par sievieti. mācēja savu čīkstienu tā pasniegt, lai samestos viņa žēl. un visi žēloja. jā, es arī.
godīgi - vairāk par draudzīgu plecu, uz kura paraudāt un sirsnīgām sarunām es viņam nekad neesmu piedāvājusi. kur nu vēl solījusi.

upd.
nē nu šitik ietiepīgu un neatlaidīgu cilvēku tikai pameklēt!haha, pēc pāris frāžu apmaiņas, nonākam kur parasti - sākas kašķis. es tevi mīlu bet tu mani nē. tu esi tāda un šitāda bla bla bla :D

hmm, vismaz zinu, ka pēc ~pus gada or so kāds man atzīsies mīlestībā atkal :D