šī bija garlaicīgi interesanta diena. brīžiem tāda, brīžiem savādāka. liels prieks par paveikto. uzrakstīju eseju - pati, bez Interneta, bez atlanta, bez klasesbiedru palīdzības. viņos vispār esmu vīlusies, nekad neizpalīdz, sajūta ir graujoši pretīga, jo es bieži palīdzu viņiem. jūtos apkrāpta. -pārdzīvošu. vēl jau tikai nedaudz vairāk kā mēnesis.


vai nu es esmu mainījusies vai cilvēki, kas apmeklē olimpiādes, jo nu viņi man šķiet dīvaini un garlaicīgi. man blakus sēdēja puisis, kurš raksta ar kreiso roku, es jau nesaku, ka viņš aizņēma 3/4 mūsu kopējā galda.


par atmiņām. piektdien iedomājos aiziet uz savu veco bērnudārzu. aizgāju arī! viss šķiet trīs reizes mazāks. lai kā arī viss tur ir mainījies, bet atmiņas daudz. atceros, ka "lielajā" smilšu kastē redzēju meiteni, kas tik līdzīga manai māsai. es gribēju, lai viņa kļūst mana labākā draudzene. atceros pirmo puisi, kurš man patika. atceros, kā viņš pārvācās dzīvot uz Rīgu. atceros, ka pievēmu gultu ar biešu zupu. atceros arī,ka es mācēju viskārtīgāk ēst. pirmā mācēju rakstīt savu vārdu, un vienīgā reizēm varēju negulēt pusdienas laiku. atceros, kā mēs visi tur bijām mazi un laimīgi. viss toreiz šķita tik pašsaprotams un pieņemams. nekas jau nav mainījies... nōt