smieklīgi liekas, cik skaistas bildes ir pie skolas sienas mozaīkas tiem cilvēkiem, kuri tās tapšanā nav ieguvuši ne skrambiņu. bet kāda man tur daļa.

šodien bioloģijas lekcija mani tiešām aizrāva un es uz mirkli spēju atmosties. ieliekam sevi senajos laikos. svētdienā no rīta pamodies, nokāp no sava koka, un dodies pēc brokastīm, normālām beidzot, jo pēdējās dienās ir sanācis pārtikt tikai no lapām, pieneņu saknēm un citiem draņķiem. tā nu Tu ej pa garo savannas zāli, pēkšņi kaut kas nočab, Tu ej trokšņa virzienā, cerot nosist kādu mazo dzīvnieku, bet - priekšā ir zobenzobu tīģeris. ir jāizdara izvēle. TAGAD! cīnīties vai bēgt. bioloģiskie procesi ir tik piemēroti bēgšanai, atslābst elpvadi, lai vieglāk elpot, paātrinās sirdsdarbība, lai sirds ātrāk darbotos un organismam vairāk tiktu skābeklis, paplašinās acu zīlītes, lai Tu redzētu kur skriet, apstājas nieru un kuņģa darbība, lai tas lieki netērētu enerģiju, kas ir vajadzīga muskuļiem, izdalās adrenalīns. tad kāpēc gan man neskriet tagad?

aizbēgu.. izrunājos, nomierinājos. un nu man šķiet, ka es zinu, kā rīkoties. bez asarām, bez jebkādām skumjām, ar smaidu. viss notiek kā jānotiek. situācija ir pārāk sarežģīta, lai to skaidrotu, bet par spīti visam, es jūtos labi. un man nav žēl.