nebija pat nauda, lai atļautos tādu ekstru kā autobusu uz mājām pēc ārkārtīgi smagas darba dienas. ha ha hā.
gāju mājās un zvanīju visiem ar ko labprāt gribētu pasēdēt un uzpīpēt. nu labi - zvanīju tiem, kas varētu būt pie halles. un nekā.. man izslēdzās telefons un uznāca lielais panīkums..

nekur vairs negribas. cilvēks piedāvā braukt nedēļu tusēt uz dāniju, un man pat nav vēlme pacensties sadabūt naudu biļetei, jo mana māte ignorē mani, kad es runāju par saviem lielajiem plāniem.
bet kad viņa runā par ziemassvētkiem vācijā, tad redz man ir jāpalīdz sameklēt kur un kā un ko. nekā nebija!! kad es gribēju braukt, tad redz darbs bija svarīgāks. nevajag man vairs nekādu vāciju, dāniju un vēl sazin ko.
es gribu atpakaļ uz tām piecām dienām zviedrijā un izdzīvot viņas no jauna atkal un atkal. līdz piepeši viss nokārtotos un es dzīvotu tur pati savā dzīvoklī, mācītos tur un viss būtu labi. "viss būtu labi" (mm)

bonusā tam visam nāk tas, ka mans evucis taisās braukt prom. pēc nedēļas.
un kaut kā tikai tagad es iedomājos, ka es viņu slikti iespaidoju, bet tā tiešām nevar būt, jo es nekad tā neesmu gribējusi darīt. un man pat nekad nav nācis prātā kādu iespaidot vai ko tādu.

nekad mūžā nav bijis tā, ka šī bedre, tb mana pilsēta, un visi te mītošie ir tik ārkārtīgi apriebušies.

..tagad es gribētu sēdēt uz jumta, pīpēt un ar kādu tiešām labi izrunāties.. tā kā es to parasti nedaru. tā, ka es izrunāju visu, visu.
bet redz, ka nav jau ar ko. un kā lai tādos brīžos neienāk prātā doma par iedomu draugiem.. hā