sākums nebija neko daudzsološs. mēs atklājām, ka jebkurš atbilstošā apģērbā, ar atbilstošu attieksmi var iefiltrēties starp ārstiem, mūs pat sveicināja un izrādīja lielu cieņu. ha ha
mans izēnojamais objekts, bija tik atsaucīgs, ka vienīgā frāze, ko visas dienas laikā dzirdēju no viņa bija "muti ciet".
tā nu mēs devāmies uz operāciju bloku un visu dienu patstāvīgi pavadījām tur.
pirmais, ko atceros - dzemde ārpus vēdera, kas tiek bāzta atpakaļ iekšā. pēc tam deguna starpsienas operācija ar lieliskām skaņām... un tad jau man beidza reibt galva, un es varēju vērot apendicīta izgriešanu. es pat drīkstēju palīdzēt anesteziologam. tad vēl pāris operācijas. pēdējā - žultspūslī tika ielikta kamera, un monitorā varēja redzēt kā tur tiek durts un kaut kas aiztikts, jēgu nesapratu, jo bija laiks doties.
viss operāciju bloks ir tīik krāsains. kaut kā nesaprotami uzreiz uzmanību man piesaistīja zaļā operāciju zāle. (mm) drēbes visiem arī zaļas.. hm. daudz asinis, bet smaržo pēc piparmētrām. visi mazgā nepārtraukti rokas, viss ir tik ideāli tīrs. patīk

"-arī gribiet būt ķirurgi?
-nu jā, ir tāda doma
-šī doma ir pēdējā muļķība"

šodien pārliecinājos,ka pie visa var pierast. -es pieradīšu.