kām-ēmo. pēc piecdesmitās reizes jau izklausījās normāls vārds. atkal litrabōla vakars.
žēl,ka es tik ātri aizmigu, bet viss sakrājies miegs nu ir izgulēts.
lielu daļu šīs nakts sapņu pat atceros, jo ik pa laikam mani uzmodināja smieklu lēkmītes.
-es atceros, kaut kādu ne slimīcu,ne klosteri, ne vecu māju vai lauku skolu, bet kaut kas pa vidam, kur var nopirkt jebkādu jūras radību un likt viņu verdošā ūdenī, kamēr uzvārās. un tad es bēgu no krabja. tālāk es biju pie ledus halles un tur bija foršs sunīts ar apmetni. un tad es biju atpakaļ tajā klosterī, kur mani cieši, cieši turēja un gribēja kaut ko iepotēt. mans draugs mani gribēja nogalināt!! man atklājās tāda kā pēdējā nodaļa kriminālromānā. shēmas un grafiki un notikumu pavērsieni! un tad pēkšņi es biju raiņa parkā, kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, mēs braucām ar vecām mašīnām un uztaisījām lielu traci, tad, kad inspektore mūs noķēra, viņa lika apsolīt, ka mēs uzvedīsimies normāli nopratināšanas laikā, jo patiesībā nopratināšana notika pusdienu telpā. es atceros, ka ļoti centos ieskaidrot, ka nemaz nemāku braukt, bet tas jau bija acīmredzami. un tad mūs aizsūtīja uz koloniju. bet tur bija skaisti. klēts atgādināja vecu gotiskā stila pili. mēs staigājām pa bēniņiem, tāda patīkama pustumsa. vienu īsu brīdi es atrados slokā, tur bija vasara. un pēdējais sapnis par ebreju geto. tika uzspridzināta ieeja, es ielēcu iekšā, un tā tika aizspridzināta, lai vācieši netiek iekšā. es tik tikko paspēju. tajā pagrabā bija silts un bija tīrs ūdens. es zinu, ka īstenībā viņiem tur tā nebija, viņi uztūka no bada. es nē. mangaļu negāzētajam ūdenim bija lielāks iepakojums un vairs nebija sarkans korķītis, bet dzeltens.
-labrītiņ!
ziemā jādāvina plastmasas puķes, kas paņemtas no jubilāra kāpņu telpas. un vēl vecās bildes. jā, man bija sarkani mati. ha ha.