etoile

dziive ir nezheeliiga. kaapeec es taada nevareetu buut? nu luudzu. bet nee - man nesanaak. sviesc. un ak jaa - atbriivojiet mani no sirdsapziņjas, speejas just, speejas buut liidzcietiigai, speejas sajust saapes. Es negribu.

Citāts - Nāves izgarojumi jaucas kopā ar dzīves alkām un tajā visā jaušas neķītrs jēlīgums...

Viss iet uz galu. Katrā ziņa labi nebūs. Viss kas slikts notiek. Nē, nu ko tad es? Es jau nežēlojos. Nē, tiešām nežēlojos, vienkārši konstatēju faktu. Un runa nav tikai par sajūtām. Principā par sajūtām vispār nav runas. Sliktās/skumjās/bēdīgās lietas ir gluži labi jūtamas un manāmas. Gandrīz vai fiziskas. Jā... tieši tā - fiziskas. Pa daļaia. Eh... Grūti, ja nebūtu NEVIENA kam pateikt, kam pateikt tikai, ka man šobrīd ir grūti. Tātad būtu, grūti, ja nebūtu, kam pateikt, ka ir grūti. Nu jā, sviestaini sanāca. Bet būtu tikai sliktāk... Tātad, katram mākonītim ir sava zelta maliņa. Dažiem gan tāda knapa, knapa un tikai apzeltījums, bet tomēr... Nu labi. Pietiek žēloties.

Dod Dievs man spēku mainīt to, ko es varu mainīt
Dod Dievs man spēku pieņemt to, ko es nevaru mainīt
Un dod Dievs man spēju atšķirt vienu no otra...

"Cause I'm just a teenage dirtbag baby
Yeah I'm just a teenage dirtbag baby
Listen to Iron Maiden baby with me"

Aww, šitā dziesmiņa. Atceros kā kādreiz baigi safanojusies biju. Bet ir, ir laba šitā dzismiņa. Smaids pats no sevis uzrodas sejā :)

Priecīgi #2 - nopirku vakar nu traki smukas apenītes. Tādas pokemoniskas. Baltas ar miroņgalviņas piekariņu, melnu maliņa un sudrabotiem spārniņiem uz pēcpuses. Tagad sēžu apakšveļā un priecājos.

Un pār mani nāca apgaismība (vārdā Ingmārs :)), ka nevajag man Viņu. exMīļumu. Ir labi, ja ir kāds kuram nav žēl ne laika, ne telefona rēķina, lai palīdzētu, kad to vajag. Paldies viņam.

Bet ko tad es? Sēžu un priecājos. I'm just a teenage...

Current Mood: priecīgi satraukts
Current Music: Wheatus -Teenage Dirtbag

Kāds mans draugs man uzveda ļoti labu jautājumu, kad vaicāju viņa domas attiecībā uz atkalkopābūšanu ar Viņu - bet vai ir vērts?

Nezinu tagad. Rīt zināšau? Šaubos.

Current Music: lietus līst uz balkona

Sākums teicienam, kas ir virsrakstā - dzīve ir kā nigers - viena vienīga melna svītra...

Vienīgi kājas ceļos nežēlīgi sāp. Un arī galva nedaudz dulla. Bet visādi citādi nekas neliecina, ka man būtu kaut nedaudz žēl. Varbūt nav. Nav žēl paša mirēja, bet gan mans tēvs... Ir tik sāpīgi redzēt, ka otram sāp. Ka tuvam un mīļam cilvēkam tik ļoti sāp. Pats visas elles var pārciest... Kaut kā arī tālāk bija vienā dzejolī. neatceros viars un tas nemaz nav būtiski.

Man šodien pateica, ka tēva tēvam (mana vectētiņam) ir vēzis pēdējā stadijā. Rīt laiž āra no slimnīca. Tā teik - vairs jau darīt neko nevar, gaidīsim līdz nosprāgsi.

Un tagad arī rokas sāp. Un vaigi tik karsti...

Vispirms man to pateica māte. Tētis nezināja, ka zinu. Vienkārši pateica, lai iecietīgāk izturētos pret to, kas notiek... ar tēti. Grūti kaut ko tādu uzzināt.

Pēc tam to pateica tēvs. Iedomājos cik nežēlīgi ironiski - tēlot pērsteigumu! Gluži vai tā, ka es būtu priekšlaicīgi atradusi saderināšanās gredzenu un bildināšanas brīdī vajadzētu uzburt to pārsteiguma grimasi sejā. Ak Dievs...

Sāp galva. Ļoti sāp. Un kājas ceļos vēl trakāk sāp. Un tomēr tikpat kā nejūtu.

Vecāki joprojām virtuvē runājas. Joprojām mani tur nevajag. Nav kur sevi likt.
Un atkal gribas aizmigt un gulēt ilgi, ilgi...

Jocīgi. Vai nu manī vairs nekā cita nav atlicis vai kā, bet pēdējā laikā neko citu kā dusmas nejūtu. Pat šodien ne. Dusmas un pārējā laikā tāds apātiski mierīgs vienalga... Varbūt nomirt vajadzētu man?

Izšķīros ar savu Mīļumu. Pateicu, ka vairs negribu būt viņa draudzene. Un es to nepateicu... pa ne pa telefonu. Aizsūtīju sms. Ārprāc, cik nožēlojami! Bet nu jā... Visu laiku bija pilnīgi nekādu emociju šajā sakarā (viss laiks ir apmēram pēdējās 4 stundas), bet tagad... šito rakstot... Bet tā bija pareizā zivēle. Tā ir pareizē izvēle.

Braucu ar riteni šodien. Daži km līdz vietai, kur satiku dažus savus draugus (un Mīļumu arī...), braucām kopā uz vienu no Latvijas ezeriem. Braucām, brucām... Daži km bija palikuši, apgriezos otrādi, piezvanīju draudzenei, kas bija jau kādu gabalu uz priekšu, pateicu, ka braucu mājās un nosūtīju Viņam to sms... Kāpēc? Tāpēc. Tā vienkārši... vajadzēja?

Sirsniņa jau nav nedz salauzta, nedz kā... Pat nekādu skumju domu, tikai mazliet žēl. Kā vienalga ko zaudējot. Bettam, kurš izlemj izbeigt attiecības jau vienmēr vieglāk. Jeb - viegli. Kā šoreiz. Ko jūt viņš? Es nezinu. Neesmu runājusi. Kaut ka vēlāk, pēc nedēļas, divām... būs jāaprunājas ar viņu. Negribas, lai paliek kaut kādas sliktas domas vai jūtas kādam... Nu jā. Un jāpalūdz atpakaļ sava aprocīte. Khe...

Current Mood: pārgurums
Current Music: datora dūkšana, klusinātas balsis virtuvē

Vakar naktī, naktī uz šodienu tātad mazliet šodien... Šodien pirms gulētiešanas zīmēju. Nē, neesmu sākusi brīnumainā kārtā zīmēt labāk, kur nu vēl labi, bet tomēr es zīmēju. Tas būtu kaut ko radīt. Un prieks patiesībā liels, ka kaut ko radi! Tāds mazais dieviņš esi - radi! Bet ne par to stāsts.

Man traucē mūzika, sarunas jeb arī kāds cits troksnis laikā, kad es tēloju mazo dieviņu. Neļauj domai būt tīrai. Tīras domas, tīra miesa, tīrs gars...

Par pirmo un pēdējo nezinu, bet tīra miesa ir. Mazgāties tomēr vajag. Tomēr bez pārspīlējumiem. Neciešu mazgāties pārāk bieži...

Visu domu nojauca tas, ka sāka skanēt Puddle of Mud "She Hates Me"

Nu lūk, es nespēju normāli visu uztvert, ja ma ir jāaptver 2 vai nedod Die's vairākas lietas reizē. Analfabētisms? Nēē...

Bet istabiņa man tagad laba. Nu viss, protams, vēl procesā, bet iesākums ir. Saliku pie sienām dažus savus zīmējumus, dažus smukus plakātus (izvēlēti nevis pēc tā, kas virsū, bet cik vizuāli smuki ir - Bjorka, Roberts Smits, Kurts Kobeins, Korbīns tas Fotogrāfs...), iekarināju Cāli Aldi (gandrīz tāds kāds govī&cālī) striķos pie loga... lai šūpojas.

"I'm so happy, 'couse today I found my friends
They're in my head..."

Nirvana "Lithium"... skan.

"I like it - I'm not gonna crack
I miss you - I'm not gonna crack
I love you - I'm not gonna crack
I killed you - I'm not gonna crack
I like it - I'm not gonna crack
I miss you - I'm not gonna crack
I love you - I'm not gonna crack
I killed you - I'm not gonna crackc..."

Current Music: Aerosmith - Jaded

...enģeli mājās saucot.

Bet tie, kas pliek turpina vārīties savā sulā. Turpina satraukties par savām sīkajām neveiksmītēm. Turpina meklēt jēgu kaut kam... Un domā, ka tieši viņa unikālā personība ir tik ārprātā svarīga, ka... nu tā. turpinājumu uzrakstīt nevaru, tāpēc jāraksta vērleiz bez tik.

...un domā, ka tieši viņu unikālā personība ir ārprātā svarīga.

Es atradu savu melno kladi. Nē, ne dienasgrāmatu, bet kladi ar pārdomām, pierakstiem un citām (ne)radošām izpausmēm. Tā vismaz stav rakstīts pirmajā lapā. Atver tik melno vāku un redzi šo ierakstu. bet es nekad neatveru. Man nepatīk sākt no paša saķuma. Un nepatīk visu novest līdz galam. Pa mazam gabaliņam, pa vidu...

Iedomājos, ka atkal jāraksta melnajā kladītē nevis kaut kādā saitā... A bet tomēr nē. Rakstīt publiski (vai vismaz ar domu, ka tas tā ir) ir savādāk... Ne tā nopietni. Un tai pašā laikā nopietnāk vairs nemaz nevar.

Padomāju, kur rodas vājprātā gudrie un talantīgie 15 gadus vecie cilvēki? Dažus tādus zinu un... varu tikai apbrīnot... to, ka viņi tādi jocīgi sanākuši.

Noticis ir atkal nekas. dažādi cilvēki, dažādas sarunas, dažādas emocija... bet atkal nekas. Atkal viss ir nulles punktā. Atkal viss ir tur, kur sākās. Pat ne sākās, bet... Kaut kā pa spirāli uz augšu un vienā vietā viss atkal un atkal atkārtojas.

Strīds ar Mīļumu. Mana jušanās ļoti vainīgai, ka vainoju viņu par lietām, kur viņa vainas nav. Atvainošanās. "Es nevaru tā vienkārši aizmirst ko tu man teci..." Nu labi. Neaizmirsti. Piedeva man. Jauki. Bet tagad atkal viss ir tā pat kā bija un strīds (ja tā var nosaukt viena cilvēka (manis) runāšanu un otra klausīšanos līdz vairs nevar... klausīties) nav devis neko. Tatad nekas nav mainījies. Viss ir kā bija. tad vai bija vērts? Vai bija vērts bojā gan savu garīgo, gan fizisko veselību tā dēļ?

Negatīvais uz pusēm ar pozitīvo, bet ja pat piliens darvs var medus mucu sabojāt... drūmi pēdējā laikā. Tagad vairs nē. Palika riebīgi izlasot, ko uzrakstīju.

Vakar vakarā (naktī) ar krustvecākiem runāju par seksu. Interesanti visnotaļ. Iedomājos, cik ļoti es būtu norēkusies, ja pirms gadiem4/5 būtu šitādu sarunu dzirdējusi. Apčurājusies aiz laimes būtu! Redz, kā mana uztvere parlietām mainās. Un gan jau ka pēc 4/5 gadiem man tagadējais sviesc liksies traki smieklīgs. Varbūt...

Pārvērtēju savus draugus. Nonācu pie atziņas, ka ar tiem ir tā pat kā ar ēšanu - sarīsies daudz draņķu, patiešām garšīgam ēdienam vietas nepietiks! Un vairs nebūs iespējas novērtēt ko tiešām izcilu, ja pie draņķiem pierasts.

Joprojām lasu Viestura Rudzīša grāmatu "Bendes meitiņa un viņas tēvs" Par atkarībām. Ļoti patīk, bet lasās tiešām grūti. Ne viss ir saistošs.

"man iešāva mugurā
ko lai tev saku
cik kaisli pretīgi
ir sajst savas nāves smaku"
/Bendes Meitiņa/

Current Mood: tāds nekāds
Current Music: Guano Apes - Innocent Greed

Džeru ar vecākiem šampanieti. Mamma strādās Rīgā, t.i. - jauns darbs. Vai dieniņ! Mazliet jocīgi. Tas būs Rīgā dzīvot un būt un tas ir... kaut kas jauns. Pat ne tā, ka negribas. Pat ne tā, ka bail. Vai nu kaut kā tā, vienkārši... jocīgi.

Current Music: LNT ziņas skan. Mūzika?

Tikko sēdēju uz palodzes. Kājas uz ārpusi liktas. Rokas uz rāmja malām un tikai viegla kustība uz priekšu vēl vajadzīga...

Man kādu laiku būs bail no logiem. Vismaz turpmākās 5 minūtes.

Es joprojām trīcu.

Current Mood: trīcoši
Current Music: nakts aiz loga dzied

Ir tādas naktis, kad dienā piedzīvotais neļauj gulēt. Tik labi! Ja man būtu spārni es lidotu. Divu iemeslu dēļ - tāda pacilāta sajūta, tāds prieks. Otrs iemesls - lidot augstu atstājot nogurumu aiz sevis. Milzīgs nogurums. Bet patīkams. Ja vien nesāpētu...
Tātad piedzīvots ir daudz. Pirmām kārtām jau tas vien, ka jau pus10 biju ceļā (ar kājām un 15 min. gājienā, bet tomēr) bija liels notikums cilvēkam, kurš parasti ceļas pus12. Nu jā. Ne tas ir svarīgi. No 11 - 14 strādāju visai nogurdinošu un nīkšanas pilnu darbu - pieteicu ansambļu uzstāšanos. Ļoti nogurdinoši. Un tad vēl ilgi, ilgi bija kājās jāstāv... Eh, nu jā. Daudz notikumu, daudz cilvēku un tā pienāca vakars.
Viss iesākās ar pārēšanos (bet 2 pankūkas nemaz nav tik daudz... eh, nu vienalga) un Viņa un citu satikšanu. Tad sekoja kurpju neatrašana (kurpes ir daļa no mana tērpa svētku gājienam), kas mani darīja ļoti nervozu un citiem nezkāpēc tas šķita smieklīgi... Kāpēc vienmēr smejamies par otra nelaimi? Nu jā, bet viss beidzās laimīgi - dabūju citas kurpes (protams, ne tik labas kā manējās :))
Tad nāca ideja par mukšanu no gājiena. Jā gribējām nepdiealīties. Ne jau visi, protams. Es un vēl kāds cilvēks, kurš ir tikpat gudrs kā es. Bet neaizmukām. Un labi, ka tā. Ā, ideja nepiedalīties radās, tāpēc ka lija lietus. Piedalījāmies tomēr un tomēr lija.
Gājiens bija fantastisks. Nomētāja ar puķēm, māja ar rokām un *gandrīz* dejoja aiz sajūsmas mūs redzot... Protams, pastāv iespēja, ka sajūsmu izraisīja aiz mums ejošais zirga pajūgs, bet tomēr tā nevar būt. Un kā teiktu mana "redaktore" (Sestdienas rītos lasiet "Sex un mazpilsēta", redaktore ir burvīgi sexīga un es... mani atlaida, bet biju sekretāre. Bet mani atlaida. Starp citu, nākamā nummura tēma ir ļoooti sexīga - zirgs ieskrēja pakaļā (lietuvietim ar matainu p`````, bet to teica dzeltenās avīzes redaktore (krāsai nav nozīmes, visu izšķir tenkas) tā, ka tam ticēt nevar (k-gan fotogrāfi it kā...)). Sleja būs ideāli laba. Ai, aizrunājos. Nu jā, Bils daudz gribēja runāt... ar redaktori) - TAS NAV SVARĪGI. Mēs tur bijām un visu redzējām. Viss bija brīnišķīgi. Un jautājums, ko man uzdeva vēlāk mana mīļā Pīrādziņa j-kundze pasaka vairāk kā viss iepriekšējais nesakarīgās vārdu virtenēs savārstītais teksts - kāpēc tu izskaties tik laimīga?
Starp citu, ar mani un manu mīļumu viss ir vislabākajā kartība. Protams, nevienu tas neinteresē, bet tomēr... tas ir teksts kādam Vienam...
Paldies par uzmanību! :)
P.S. Es joprojām mirdzu...

Current Mood: nogurusi laime
Current Music: nekāds

Taisni vai būtu kādas domas, ja vien nebūtu karsts! Ak jā, tagad jau visi mocās ar karstumu! Nu jā, es neesmu izņēmums.
Interesanti vai man arī šeit vajadzētu kā pie pirmā ieraksta teikt - "sveiki, te nu es esmu! Mīliet mani!" A ja nu neviens nemaz neizlasa? Ha, hā. Tā arī var gadīties. Bet tad vēl labāk.
Nekur neesmu tā rakstījusi (skat. augstāk pie teksta, kas sākas ar "sveiki"), tāpēc šeit arī nerakstīšu (it kā jau nebūtu izdarījusi to). Un sitiet mani par to!
Mazohistiskas vēlmes, samocītas sajūtas un pilnīgi nepasakāmas domas. Un tas tikai tāpēc, ka ir karsts. Ārēji. Iekšā un attiecībās pat mazliet salst. Kā ruenī, kad kokiem nokrīt lapas - ļoti skaisti jau, bet viss paliek kails un vēl drēgnie, lietainie vakari... Jā, apmēram tā tagad ir. Ja vien nebūtu tik karsts...

Current Mood: nekāds
Current Music: Metallica - Nothing Else Matters