etoile - Post a comment

Noticis ir atkal nekas. dažādi cilvēki, dažādas sarunas, dažādas emocija... bet atkal nekas. Atkal viss ir nulles punktā. Atkal viss ir tur, kur sākās. Pat ne sākās, bet... Kaut kā pa spirāli uz augšu un vienā vietā viss atkal un atkal atkārtojas.

Strīds ar Mīļumu. Mana jušanās ļoti vainīgai, ka vainoju viņu par lietām, kur viņa vainas nav. Atvainošanās. "Es nevaru tā vienkārši aizmirst ko tu man teci..." Nu labi. Neaizmirsti. Piedeva man. Jauki. Bet tagad atkal viss ir tā pat kā bija un strīds (ja tā var nosaukt viena cilvēka (manis) runāšanu un otra klausīšanos līdz vairs nevar... klausīties) nav devis neko. Tatad nekas nav mainījies. Viss ir kā bija. tad vai bija vērts? Vai bija vērts bojā gan savu garīgo, gan fizisko veselību tā dēļ?

Negatīvais uz pusēm ar pozitīvo, bet ja pat piliens darvs var medus mucu sabojāt... drūmi pēdējā laikā. Tagad vairs nē. Palika riebīgi izlasot, ko uzrakstīju.

Vakar vakarā (naktī) ar krustvecākiem runāju par seksu. Interesanti visnotaļ. Iedomājos, cik ļoti es būtu norēkusies, ja pirms gadiem4/5 būtu šitādu sarunu dzirdējusi. Apčurājusies aiz laimes būtu! Redz, kā mana uztvere parlietām mainās. Un gan jau ka pēc 4/5 gadiem man tagadējais sviesc liksies traki smieklīgs. Varbūt...

Pārvērtēju savus draugus. Nonācu pie atziņas, ka ar tiem ir tā pat kā ar ēšanu - sarīsies daudz draņķu, patiešām garšīgam ēdienam vietas nepietiks! Un vairs nebūs iespējas novērtēt ko tiešām izcilu, ja pie draņķiem pierasts.

Joprojām lasu Viestura Rudzīša grāmatu "Bendes meitiņa un viņas tēvs" Par atkarībām. Ļoti patīk, bet lasās tiešām grūti. Ne viss ir saistošs.

"man iešāva mugurā
ko lai tev saku
cik kaisli pretīgi
ir sajst savas nāves smaku"
/Bendes Meitiņa/