etoile - ...un galā dirsa.

Sākums teicienam, kas ir virsrakstā - dzīve ir kā nigers - viena vienīga melna svītra...

Vienīgi kājas ceļos nežēlīgi sāp. Un arī galva nedaudz dulla. Bet visādi citādi nekas neliecina, ka man būtu kaut nedaudz žēl. Varbūt nav. Nav žēl paša mirēja, bet gan mans tēvs... Ir tik sāpīgi redzēt, ka otram sāp. Ka tuvam un mīļam cilvēkam tik ļoti sāp. Pats visas elles var pārciest... Kaut kā arī tālāk bija vienā dzejolī. neatceros viars un tas nemaz nav būtiski.

Man šodien pateica, ka tēva tēvam (mana vectētiņam) ir vēzis pēdējā stadijā. Rīt laiž āra no slimnīca. Tā teik - vairs jau darīt neko nevar, gaidīsim līdz nosprāgsi.

Un tagad arī rokas sāp. Un vaigi tik karsti...

Vispirms man to pateica māte. Tētis nezināja, ka zinu. Vienkārši pateica, lai iecietīgāk izturētos pret to, kas notiek... ar tēti. Grūti kaut ko tādu uzzināt.

Pēc tam to pateica tēvs. Iedomājos cik nežēlīgi ironiski - tēlot pērsteigumu! Gluži vai tā, ka es būtu priekšlaicīgi atradusi saderināšanās gredzenu un bildināšanas brīdī vajadzētu uzburt to pārsteiguma grimasi sejā. Ak Dievs...

Sāp galva. Ļoti sāp. Un kājas ceļos vēl trakāk sāp. Un tomēr tikpat kā nejūtu.

Vecāki joprojām virtuvē runājas. Joprojām mani tur nevajag. Nav kur sevi likt.
Un atkal gribas aizmigt un gulēt ilgi, ilgi...

Jocīgi. Vai nu manī vairs nekā cita nav atlicis vai kā, bet pēdējā laikā neko citu kā dusmas nejūtu. Pat šodien ne. Dusmas un pārējā laikā tāds apātiski mierīgs vienalga... Varbūt nomirt vajadzētu man?