22.11.11 23:58Aizbraucu uz Tallinu nopirkt biezpienu un Kalev piparkūkas. Sniga! |
Gaisa Balons
Jaunākais
1.6.11 03:08 |
9.10.10 23:59 |
10.9.10 02:05Šonedēļ es nodarbojos ar savas laimes kalšanu.Meteriāls ir bezformīgs, ciets, bet es ticu, kaut kad tur sanāks saprotama figūra. |
4.9.10 21:32Man pēdējā laikā likās, ka viegluma pietrūkst, atkal biju pasākusi rotaļāties - katru dienu visā kamā iemīlēties un atmīlēties, tomēr ir patīkami kā šovakar, kad pēc nostrādātās sestdienas uz darbu viņš man sanes visādas saceptās gaļas, tādas un šitādas, ar burkāniem, tīģerim - lai spēciņš, lai vaigi iegūst krāsu. Un vēl arī sveci un šķiltavas. Tie ir labi mirkļi. |
18.8.10 07:31Хочешь,Я взорву все звезды Что мешают спать? |
31.7.10 01:14Citreiz nekā nav, ķermenis, nekas manī nerunā, viss ir skaņa. Pēdējā laikā nāk īstās lietas, es sevi zinu un zinu, ka laiks kurā esmu - ir īstais. |
18.7.10 20:31 - što takoje ļeto.Nu ja es būtu vīrietis, to vien darītu kā būtu tur centra ielās, tādās pēcpusdienās kā šodien. Meiteņu dēļ. Bez lietussargiem, izmirkušas, kaut kaa mežonīgi brīvas, ķermeniem pielipušām caurspīdīgām kleitiņām, kas bez ierunām atklāj visu, par ko šodien ir vienalga, ka atklāj, tik vien cik paslēpties aiz tūkstoš lāsītēm, kas rit pa iedegušo, rīta cēliena jūrmalas saules sakvēlinato ādu. Nav jau jabūt vīrietim, labāk ir būt starp viņām, vienai no viņām. Satriecošs ārprāta un brīvības kokteilis, kā jebkura gadījumā, kad mainīt neko nevari un atliek vien ļauties.
|
6.7.10 02:20Meklēju rītdienu. Kapitāla sajūta atšķirībā kā meklēt vakardienu. |
1.7.10 08:28(c) "šodien iegāju bodē pēc piena un dzirdu pa radio šo dziesmu un kaut kā dīvaini es atskārtu ka novecoju."Jā jā, gadās. Tā uz mirkli stāvi pēc piena. Dziesmas, kas gan vēl cits tik ļoti kā dziesmas patiesībā. Tā jau noskaiti monētas, izej laukā un ir jau aizmirsies atkal, viss rit kā ritējis. PAPILDINĀTS 9.08.2010. http://klab.lv/users/affair/1445666.htm |
12.6.10 14:08(..) - Nobrauksim lejā, Nadežda Petrovna! - es lūdzos. - Tikai vienu reizi! Lieku galvu ķīlā, ka paliksim sveiki un veseli.Taču Nadjenkai bail. Atstatums no viņas mazajām galošiņām līdz kalna pakājei viņai liekas šausmīga, neizmērojami dziļa aiza. Viņas sirds pamirst un elpa aizraujas jau tad, kad viņa paraugās lejup un kad es vēl tikai aicinu viņu sēsties ragaviņās, bet kas gan notiks, ja viņa uzdrošināsies mesties iekšā šajā dziļumā! Viņa būs pagalam, sajuks prātā. - Lūgšus lūdzu jūs! - Es saku. - Nevajag baidīties! Saprotiet taču - tā ir mazdūšība, gļēvums! Galu galā Nadjenka piekāpjas, un pēc viņas sejas redzams, ka viņa piekāpjas - kaut ar dzīvības briesmām. Bālu un drebošu uzsēdinu viņu uz ragaviņām, apkampju, un abi kopā gāžamies bezdibenī. Ragaviņas joņo lodes ātrumā. Pāršķeltais gaiss triecas sejā, kauc un svelpj ausīs, plosa drānas, aiz niknuma knaiba, dzīras noraut galvu no pleciem. Spēcīgais pretvējš aizsit elpu. Liekas, pats nelabais satvēris mūs savās ķetnās un rēkdams raušus rauj uz pekli. Viss apkārt saplūst vienā garā, trauksmaini skrejošā svītrā... Šķiet, vēl tikai mirklis - un tūlīt nositīsimies! - Es jūs mīlu, Nadja! - pusbalsī saku. Ragaviņas slīd arvien lēnāk un lēnāk, vējš nekauc, un sliedes nešvīkst vairs tik baismīgi, dvaša neaizraujas, un beidzot mēs esam lejā. Nadjeņka ir ne dzīva, ne mirusi. Viņa izskatās bāla un tik tikko elpo... Palīdzu viņa piecelties. - Citreiz neparko nebraukšu, - viņa saka, pavērdamās manī platām, šausmu pilnām acīm. - Neparko pasaulē! Es gandrīz vai izlaidu garu! Pēc brīža viņa ir jau atguvusies un jautājoši paraugās man acīs: vai es biju tas, kas teica šos četrus vārdus, jeb vai tā izlikās vēja auros? Bet es stāvu viņai blakus un vērīgi aplūkoju savu cimdu. Viņa ieķeras man elkonī, un mēs ilgi staigājam gar kalnu. Neatminētā mīkla acīm redzami tirda viņu. Tika pasacīti šie vārdi vai netika? Jā vai nē? Tas ir patmīlības, goda, dzīvības un laimes jautājums, tas ir visnotaļ svarīgs jautājums, pats svarīgākais jautājums pasaulē. Nadjenka te nepacietīgi, te skumīgi, te pētījoši palūkojas manī, atbild izklaidīgi, gaida, vai neierunāšos. Ak, cik strauji mainās atspulgi jaukajā sejiņā, cik strauji! Redzu kā viņā cīnās ar sevi, viņai gribas kaut ko pateikt, kaut ko pavaicāt, taču viņa nezina, kā iesākt, mulst un bīstas, aiz prieka neatrod vārdus... - Zināt ko? - viņa teic, neraudzīdamās uz mani. - Nu? - es jautāju. - Nolaidīsimies no kalna... vēlreiz. (..) /A.Čehovs "Jociņš", tulk. Regīna Ezera (skaists vārds - Regīna) / |
5.6.10 01:26Es domāju, ka vini apprecēsies. Un kad šov. mums promejot vinam vajadzēja uz wc, vina teica - eu, nu man tak nav laika, un es teicu - nu kā, lai taču aiziet, kas tur pāris minūtes, vins teica - Nē, kā šefs pateica, tā būs. |
28.5.10 03:52
/Catherine Deneuve/ |
22.5.10 21:59Mums te zeme zied un gaiss dzied patiesi. Es teiktu - visi brauciet šurp, nepietrūks nevienam. Ceriņi, ābeles, maijpuķes, nopļautas zāles smarža, ugunskurs, lāpas, vakarā iebraucot - pretim cilvēku pūļi tautastērpos, aiz parka priedēm dzirdama vietējā grupa ar "šalc zaļais mežs" :), viss meijās.Vecās skolas skolotājas smejas un braukājas ar riteņiem, visur smaida un sveicinās, pretim nākošie 17 gadīgie puiši, kas man prātā jau pamazām folklorizējas, vēl piebilst "Jūs labi izskataties!" Pacel galvu pret rietošo sauli, tur zilizilas debesis un tā līgani pāri peld viens sarkans, laimīgs gaisa balons. Apskrēju no rīta savus stadiona apļus, saule aust, kaut kur tālumā gaiļi dzied un dzeguze kūko, savādāk - samtains klusums, tāds klusums, kas skan. Nopeldējos. Iegāju baznīcā. Sagrillēju gaļu ar dārzeņiem. Biju uz veici pēc saldējuma. Sapinu pieneņu vainagu. Pamazām iemanos zāli pļaut. Sākumā tā komiski, tikko ieskrienot dārzā - tāpat žaketē, augspapēdenēs, vismaz - vai vēl atceros, nujā, atceros. Estrādē koris mēģina. Ravē dobi un tur Pērkons Saule Daugava. Tā tas bija 80tajos, 90tajos, un ir tagad, sajūta - identiska, tas ir tik labi, ka kaut kas nekadnekad nemainās. Un es skraidu te šovakar apkārt baltās baletkurpēs un plānā kleitiņā ar kuģi virsū, izlaistiem matiem, ar to vien atšķirību, ka piesēžos pie kompja, lai aši to pierakstītu, lai nekadnekad neaizmirstos, ka dzīvot ir forši un nav jāiet nekur prom. |
16.5.10 01:35Kad pazūdi uz laiku, salasies grāmatu kaudzes, gulšņā dārzā šūpuļtīklā, tad liekas, ka ir tik daudz ko teikt, bet kad atkal atej atpakaļ normālajā ikdienā, ar kaut kādu tur nerimstošo hiphopu fonā, sezonas aktualitātēs satērpies, tiecies, kafijojies, kārto visādas lietas, ballējies, iepazīsties, sarunājies par.. nu par ko.. par štruntiem visādiem, tad teikt nav vispār ko, nu vismaz neproti pateikt vairs neko.Un uz jautājumu - nu, kas jauns? - saraustīti mēģini izrakt no sevis kaut ko negarlaicīgu un atsaki vien - ai, nekas. |
8.5.10 21:40Forši nav, kad atbraucot uz dzimto miestu, 17gadīgi čaļi saka "Labdien!". Pilnīgi slikti palika.Un sāpe krustos iemetās. |
4.5.10 02:16Man viss sācis patikt, un tas ir sliktāk nekā tad, kad man nepatīk nekas. Tāda izkliedēta, klejojoša mīlestība, kas ātri spēj pārmesties te uz vienu, te uz otru. Nav kā citreiz - zini un viss, stabili, pamatīgi, citam visam atsijājoties. Tāda kā nezinātu - kur nosēsties, it kā pat vienalga, lidinās rinķī kā tikko modies, līksms taurenis, mazliet pieķeras vienai puķei, tūlīt atklāj nākamo, aizmirsdams no kurienes nācis. |
3.5.10 03:47 - cool.
J. Timošenko. /ieraudzīta pie s.c.l. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
25.4.10 17:30Atnakt majas ar ritausmu no klubiem, kur soreiz vairak komunicejamies ar citiem, tik uzturot nenogurstoshi viens otra acu kontaktu, ierakties dzili melnajos palagos, cieshi saspiesties un apest 3 konchas uz abiem, vins attin papiriti, es nokozos un ta, un tad saldi aizmigt ka mazajiem lachiem. Nu tad manas distances te vairs ne nosargat, vaine. |
23.4.10 04:46Tikko pārnācu. Viena. Vēl melnajā kleitā, smagajiem auskariem turpinot sāpīgi pīties sprogās, neatraisījusi potītes no atlasa lentēm. Ieliku vīna glāzē dažus trauslus, zilus ziediņus. Nenāk miegs, gribas rosīties kaut ko, domāju - saņemties ap sešiem beidzot atsākt skriešanu vecajā stadionā par spīti tam, ka mums te zeme balta šonakt, vai - iedegt sveces, kamīnu, pagatavot sev brokastīs kakao, biezpiena plācenīšus ar aveņu ievārījumu, ieritināties segā pie filmas un sagaidīt gaismu logos... jā, tā, slinkums uzvar. Nē, ne tā, būs man mazie klusie svētki, tādai pat kā šobrīd - nepārģērbjoties. Ir Jurģi.  |
Powered by Sviesta Ciba