12.6.10 14:08(..) - Nobrauksim lejā, Nadežda Petrovna! - es lūdzos. - Tikai vienu reizi! Lieku galvu ķīlā, ka paliksim sveiki un veseli.Taču Nadjenkai bail. Atstatums no viņas mazajām galošiņām līdz kalna pakājei viņai liekas šausmīga, neizmērojami dziļa aiza. Viņas sirds pamirst un elpa aizraujas jau tad, kad viņa paraugās lejup un kad es vēl tikai aicinu viņu sēsties ragaviņās, bet kas gan notiks, ja viņa uzdrošināsies mesties iekšā šajā dziļumā! Viņa būs pagalam, sajuks prātā. - Lūgšus lūdzu jūs! - Es saku. - Nevajag baidīties! Saprotiet taču - tā ir mazdūšība, gļēvums! Galu galā Nadjenka piekāpjas, un pēc viņas sejas redzams, ka viņa piekāpjas - kaut ar dzīvības briesmām. Bālu un drebošu uzsēdinu viņu uz ragaviņām, apkampju, un abi kopā gāžamies bezdibenī. Ragaviņas joņo lodes ātrumā. Pāršķeltais gaiss triecas sejā, kauc un svelpj ausīs, plosa drānas, aiz niknuma knaiba, dzīras noraut galvu no pleciem. Spēcīgais pretvējš aizsit elpu. Liekas, pats nelabais satvēris mūs savās ķetnās un rēkdams raušus rauj uz pekli. Viss apkārt saplūst vienā garā, trauksmaini skrejošā svītrā... Šķiet, vēl tikai mirklis - un tūlīt nositīsimies! - Es jūs mīlu, Nadja! - pusbalsī saku. Ragaviņas slīd arvien lēnāk un lēnāk, vējš nekauc, un sliedes nešvīkst vairs tik baismīgi, dvaša neaizraujas, un beidzot mēs esam lejā. Nadjeņka ir ne dzīva, ne mirusi. Viņa izskatās bāla un tik tikko elpo... Palīdzu viņa piecelties. - Citreiz neparko nebraukšu, - viņa saka, pavērdamās manī platām, šausmu pilnām acīm. - Neparko pasaulē! Es gandrīz vai izlaidu garu! Pēc brīža viņa ir jau atguvusies un jautājoši paraugās man acīs: vai es biju tas, kas teica šos četrus vārdus, jeb vai tā izlikās vēja auros? Bet es stāvu viņai blakus un vērīgi aplūkoju savu cimdu. Viņa ieķeras man elkonī, un mēs ilgi staigājam gar kalnu. Neatminētā mīkla acīm redzami tirda viņu. Tika pasacīti šie vārdi vai netika? Jā vai nē? Tas ir patmīlības, goda, dzīvības un laimes jautājums, tas ir visnotaļ svarīgs jautājums, pats svarīgākais jautājums pasaulē. Nadjenka te nepacietīgi, te skumīgi, te pētījoši palūkojas manī, atbild izklaidīgi, gaida, vai neierunāšos. Ak, cik strauji mainās atspulgi jaukajā sejiņā, cik strauji! Redzu kā viņā cīnās ar sevi, viņai gribas kaut ko pateikt, kaut ko pavaicāt, taču viņa nezina, kā iesākt, mulst un bīstas, aiz prieka neatrod vārdus... - Zināt ko? - viņa teic, neraudzīdamās uz mani. - Nu? - es jautāju. - Nolaidīsimies no kalna... vēlreiz. (..) /A.Čehovs "Jociņš", tulk. Regīna Ezera (skaists vārds - Regīna) / |
Gaisa Balons
Jaunākais
13.2.10 00:21 - Ha."Viņam bija taisni tāda daba, kāda patīk sievietēm: viņš bija pieklājīgs un vērīgs, bez kādām pretenzijām un bezbēdīgi zobgalīgs. Viņš izturējās pret Mariju Gavrilovnu vienkārši un brīvi; bet lai ko tā teica vai darīja, viņa gars un skatieni tai sekoja visur. Viņš likās kluss un lēns, bet ļaužu valodas pauda, ka senāk viņš bijis briesmīgs nebēdnieks, tomēr tas viņam Marijas Gavrilovnas acīs neko nekaitēja, jo viņa (kā vispār jaunas dāmas) ar patiku attaisnoja nerātnības, kurās izpaužas drosme un dedzīgs raksturs. Taču visvairāk... jaunā huzara klusēšana visvairāk kairināja viņas ziņkāri un iztēli."/A. Puškins "Putenis"/ |
10.8.08 22:13"Māja nav četras sienas. Māja ir cilvēks." /Vijas Artmanes atveidotā varone filmā "Cīrulīši"/. |
3.5.08 05:11 - Imantam Ziedonim - 75.Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma brīdi.Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nesajust. Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt – lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu. Lai es nemīlu viņus, vienu brīdi lai es nemīlu viņus, vienu mirkli lai viņi izlūst man, izgaist un es palieku viens vienīgs. Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs – taureņu vidū brīvs bez taureņiem. Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss. /I. Ziedonis/ |
Powered by Sviesta Ciba