(..) - Nobrauksim lejā, Nadežda Petrovna! - es lūdzos. - Tikai vienu reizi! Lieku galvu ķīlā, ka paliksim sveiki un veseli.
Taču Nadjenkai bail. Atstatums no viņas mazajām galošiņām līdz kalna pakājei viņai liekas šausmīga, neizmērojami dziļa aiza. Viņas sirds pamirst un elpa aizraujas jau tad, kad viņa paraugās lejup un kad es vēl tikai aicinu viņu sēsties ragaviņās, bet kas gan notiks, ja viņa uzdrošināsies mesties iekšā šajā dziļumā! Viņa būs pagalam, sajuks prātā.
- Lūgšus lūdzu jūs! - Es saku. - Nevajag baidīties! Saprotiet taču - tā ir mazdūšība, gļēvums!
Galu galā Nadjenka piekāpjas, un pēc viņas sejas redzams, ka viņa piekāpjas - kaut ar dzīvības briesmām. Bālu un drebošu uzsēdinu viņu uz ragaviņām, apkampju, un abi kopā gāžamies bezdibenī.
Ragaviņas joņo lodes ātrumā. Pāršķeltais gaiss triecas sejā, kauc un svelpj ausīs, plosa drānas, aiz niknuma knaiba, dzīras noraut galvu no pleciem. Spēcīgais pretvējš aizsit elpu. Liekas, pats nelabais satvēris mūs savās ķetnās un rēkdams raušus rauj uz pekli. Viss apkārt saplūst vienā garā, trauksmaini skrejošā svītrā... Šķiet, vēl tikai mirklis - un tūlīt nositīsimies!
- Es jūs mīlu, Nadja! - pusbalsī saku.
Ragaviņas slīd arvien lēnāk un lēnāk, vējš nekauc, un sliedes nešvīkst vairs tik baismīgi, dvaša neaizraujas, un beidzot mēs esam lejā. Nadjeņka ir ne dzīva, ne mirusi. Viņa izskatās bāla un tik tikko elpo... Palīdzu viņa piecelties.
- Citreiz neparko nebraukšu, - viņa saka, pavērdamās manī platām, šausmu pilnām acīm. - Neparko pasaulē! Es gandrīz vai izlaidu garu!
Pēc brīža viņa ir jau atguvusies un jautājoši paraugās man acīs: vai es biju tas, kas teica šos četrus vārdus, jeb vai tā izlikās vēja auros? Bet es stāvu viņai blakus un vērīgi aplūkoju savu cimdu.
Viņa ieķeras man elkonī, un mēs ilgi staigājam gar kalnu. Neatminētā mīkla acīm redzami tirda viņu. Tika pasacīti šie vārdi vai netika? Jā vai nē? Tas ir patmīlības, goda, dzīvības un laimes jautājums, tas ir visnotaļ svarīgs jautājums, pats svarīgākais jautājums pasaulē. Nadjenka te nepacietīgi, te skumīgi, te pētījoši palūkojas manī, atbild izklaidīgi, gaida, vai neierunāšos. Ak, cik strauji mainās atspulgi jaukajā sejiņā, cik strauji! Redzu kā viņā cīnās ar sevi, viņai gribas kaut ko pateikt, kaut ko pavaicāt, taču viņa nezina, kā iesākt, mulst un bīstas, aiz prieka neatrod vārdus...
- Zināt ko? - viņa teic, neraudzīdamās uz mani.
- Nu? - es jautāju.
- Nolaidīsimies no kalna... vēlreiz. (..)

/A.Čehovs "Jociņš", tulk. Regīna Ezera (skaists vārds - Regīna) /