što takoje ļeto.
Nu ja es būtu vīrietis, to vien darītu kā būtu tur centra ielās, tādās pēcpusdienās kā šodien. Meiteņu dēļ. Bez lietussargiem, izmirkušas, kaut kaa mežonīgi brīvas, ķermeniem pielipušām caurspīdīgām kleitiņām, kas bez ierunām atklāj visu, par ko šodien ir vienalga, ka atklāj, tik vien cik paslēpties aiz tūkstoš lāsītēm, kas rit pa iedegušo, rīta cēliena jūrmalas saules sakvēlinato ādu. Nav jau jabūt vīrietim, labāk ir būt starp viņām, vienai no viņām. Satriecošs ārprāta un brīvības kokteilis, kā jebkura gadījumā, kad mainīt neko nevari un atliek vien ļauties.