Mums te zeme zied un gaiss dzied patiesi. Es teiktu - visi brauciet šurp, nepietrūks nevienam. Ceriņi, ābeles, maijpuķes, nopļautas zāles smarža, ugunskurs, lāpas, vakarā iebraucot - pretim cilvēku pūļi tautastērpos, aiz parka priedēm dzirdama vietējā grupa ar "šalc zaļais mežs" :), viss meijās.

Vecās skolas skolotājas smejas un braukājas ar riteņiem, visur smaida un sveicinās, pretim nākošie 17 gadīgie puiši, kas man prātā jau pamazām folklorizējas, vēl piebilst "Jūs labi izskataties!"
Pacel galvu pret rietošo sauli, tur zilizilas debesis un tā līgani pāri peld viens sarkans, laimīgs gaisa balons.

Apskrēju no rīta savus stadiona apļus, saule aust, kaut kur tālumā gaiļi dzied un dzeguze kūko, savādāk - samtains klusums, tāds klusums, kas skan. Nopeldējos. Iegāju baznīcā. Sagrillēju gaļu ar dārzeņiem. Biju uz veici pēc saldējuma. Sapinu pieneņu vainagu.
Pamazām iemanos zāli pļaut. Sākumā tā komiski, tikko ieskrienot dārzā - tāpat žaketē, augspapēdenēs, vismaz - vai vēl atceros, nujā, atceros.
Estrādē koris mēģina. Ravē dobi un tur Pērkons Saule Daugava.

Tā tas bija 80tajos, 90tajos, un ir tagad, sajūta - identiska, tas ir tik labi, ka kaut kas nekadnekad nemainās. Un es skraidu te šovakar apkārt baltās baletkurpēs un plānā kleitiņā ar kuģi virsū, izlaistiem matiem, ar to vien atšķirību, ka piesēžos pie kompja, lai aši to pierakstītu, lai nekadnekad neaizmirstos, ka dzīvot ir forši un nav jāiet nekur prom.