Vēstule draudzenei
Laikam atkal sāku attālināties no savas dzīves. Šodien no rīta salamājos ar mammu. Uz viņas pēdējo teikumu, ka viņa mani mīl - teicu, lai viņa tak liek mani vienreiz mierā. Un pēc tam zvanīja M un es riebumā pret viņu, sevi un visu pasauli nespēju pacelt klausuli. Tagad es nespēju samierināties ar domu, ka šodien jāiet uz dejošanu. Diezgan bieži man liekas, ka es visu dzīvi labprāt pavadītu šajā dzīvoklī (nu varbūt ar maziem izņēmumiem).
Tāda nu es esmu. Vienmēr. Vai vismaz lielākoties. Tāpēc es vienmēr brīnos, ka ir/atrodas tādi cilvēki, kas vēlas ar mani draudzēties un regulāri tikties, jo es zinu, kā es jūtos un brīnos, ka to nejūt viņi...

Vienīgais, ko es varu apsolīt sev (mana uzvedība tomēr neizslēdz milzīgus sirdsapziņas pārmetumus) un tev - ka tikšos tikai tad, kad tiešām būs vēlme kontaktēties un kad jutīšos labi.

Ceru, ka tev viss ir labi/labāk.