ciešanas
Kaut kas, kas dvēseles kaktā iesprūdis, reizēm man nakts ārprāta sapņos nedod mieru. Vai tiešām neviens to nav pamanījis?
Tas graužas un nedod mieru arī retajos nomoda sapņos.. un dzīves ceļos, kā laikadeglis es maldos, lai kādu dienu kā bezcerīga muša kāda braucoša auto vēdlodziņā izšķīstu es. Tā diena ir tuva, pat tuvāka nekā man varētu šķist. Satraucoša un mieru nesoša vienlaikus...
pagaidām vēl kaut kur slapstās aiz mana sparāta robežām ..
un kādu dienu, kad tā klauvēs pie tā vājākā posma, saprāts vairs nelīdzināsies nekam prātīgam un nevilcinoties ielaidīs to iekšā.
Tā diena vis nebūs beigas, kā sākumā varētu šķist. Tā būs pārdzimšana jaunā kvalitātē, ar neizbēgamo pagātnes vērtību un arīdzan ne tik vērtīgu vērtību zaudēšanu. Tas būs kaut kas īsts, par kā eksistenci man vēl nav iespējams nojaust, varbūt tas pat būs mirklis mūžības priekšā vai mūžība mirkļa vietā...