Vajadzētu tā kā justies labi, bet jau atkal jūtos nogurusi un slima. Tas tikai uzdzen vientulības un izmisuma sajūtu par iespējams neizdzīvoto dzīvi. Grēks jau par kaut ko sūdzēties, jo liekas, ka viss ir labi vai vismaz tam tā vajadzētu būt.

Nez kāpēc tikai vientulība un tukšuma sajūta, vai tiešām tai ir pamats? Un kas vispār notiek?

Un lai būtu iespējams noķert mirkli.

Izmisīgi rakstu visiem vēstules un cenšos nodibināt kontaktu, virtuālu. Tajā pašā laikā nemaz necenšos piezvanīt kādam no draugiem un satikties. Ar O pēdējā laikā tādas saspīlētas attiecības, tas arī laikam uzdod savu devu stresa un nepatīkamas emocijas. Nu jā, bet par to jau nav pat vērts runāt.
Un nav jau vispār nekā tāda, par ko būtu vērts runāt, priecāties vai bēdāties.

Reizēm liekas, ka tā nometne pie visa vainīga, bet varbūt tā ir tā pati vecā izmisīgā vēlme novelt vainu uz kādu ārēju apstākli. Nu ne jau tā vainīga, bet nu, ka tā ir uzjundījusi pārlieku daudz jautājumus. Varbūt tas ir nogurums, kas tāpat, kā visas citas fiziskās nelabsajūtas liek man justies arī garīgi vārgai... vai arī apziņa, ka man jau viss ir, lai būtu laimīga, tikai nez kāpēc es savu laimi neredzu, neizbaudu un nevēlos.

Kas vispār notiek?

Kaut kā rakstīšana tomēr palīdz, un es jau atkal jūtos nedaudz labāk :)