Karogs
I.Kolmane par "Karoga" nākotni - Delfos.
Rezumēšu viņas argumentu:
Karogs padomju laikos bija platforma brīvībai, tāpēc to visi pirka. Kapitālisma apstākļos, kur visu nosaka pieprasījums-piedāvājums, tādus žurnālus kā Karogs pērk "minoritāte" - 10%. Ja šo žurnālu neizdod, tad minoritātei vajadzētu paust sašutumu par pārkāptajām tiesībām un atņemto produktu. Neskatoties uz to, ka žurnālu lasa 10%, tas ir vajadzīgs, jo ir darbarīks, kura pielietojuma rezultāts nav redzams īstermiņā, bet ilgtermiņā. Pat vēl vairāk, ir vajadzīgi vairāki šādi žurnāli. Citāts: "Periodisks izdevums ir obligāts posms ikkatras nacionālas kultūras un jo sevišķi rakstniecības infrastruktūrā, jo rakstniecībā periodika ir darbarīks, instruments, nevis tikai kritikas platforma, kā tas mēdz būt vizuālajā mākslā, dramaturģijā vai mūzikā." Tādējādi Kolmane apelē pie nacionālas kultūras kā nosacījuma, kāpēc Karogs būtu jāizdod.
Iemesls, kāpēc minoritāte neceļ iebildumus, ir tas, ka, iespējams, Karogs nemaz nav auditorijai paticis, jo tajā publicējušies pārāk atšķirīgi viedokļi. Tas tikai pastiprina viņas tēzi, ka nepieciešami vairāki literatūras žurnāli, jo tas vairotu konkurenci, kas savukārt padarītu kolorītāku un auglīgāku kultūrainu. Žurnāls būtu arī noderīgs izdevējiem, jo jau iepriekš ļautu atfiltrēt kvalitatīvos rakstniekus no nekvalitatīvajiem. Noslēgumā, atkāpjoties no pozīcijas, ka valstij būtu jādod nauda Karoga izdošanai, Kolmane apelē pie auditorijas "mātišķuma", kuram būtu jāvēlas izauklēt dzejnieki kā bērni, lai tie iegūtu Nobela prēmijas.
Daži jautājumi:
- Vai tas nozīmē, ka Karogs ir "izbeidzies", jo tam nebija konkurentu?
- Vai apelācija pie nacionālās kultūras un ilgtermiņa vajadzībām ir samērīga ar prasību pēc finansējuma literatūras žurnālam?
- Cik vietā ir apelācija, ka visi vēlētos ziedot naudu vienam, lai pēc tam, pateicoties šim vienam (Nobela prēmijas laureātam), varētu gūt kādu labumu (pat ja tikai nacionālu lepnumu un valsts atpazīstamību)?
- Galvenais jautājums - kāpēc kādam šodien ir jāmaksā par to, kas tikai iespējams dos labumu nākotnē, turklāt tā utilitārais labums nav skaidri saskatāms?
Tik salīdzinoši atšķirīgās valstīs kā Dānija, Francija, Jaunzēlande, Singapūra, Lielbritānija, no kurām neviena ar īpašu sociālisma pagātni neizceļas, visās ir kaut kāda kultūras valsts iestāde (šinī gadījumā ministrija).