Jautājums par jēgu un novietojumu kosmosā

Nepārprotiet, nekur negrasos pazust, bet man šķiet, ka tomēr tas Kamī jautājums - kāpēc neizdarīt pašnāvību, bet tomēr dzīvot? - ir tik tiešām viens no svarīgākajiem filosofijas jautājumiem. Proti, tas ir 1) jautājums par jēgu; 2) atbilde uz Kanta diviem jautājumiem par morālo likumu manī un zvaigžņoto debesi pār mani (a) kāpēc es un kas manī iekšēji mani attur no iešanas zagt, galināt un varot; b) kādā sakarā es/mēs/cilvēki, ar prātu apveltītie un savu situāciju apjēgt spējīgie, vispār ir gadījušies uz šīs planētas bezgalīgajā visumā, vai bez mums vēl kāds un diez kāds vēl šajā visuā ir?)

P.S. Un vispār jēdzīgi būtu bijis būt naftas magnāta dēlam un gozēties Jaunajā Vilnī, bet pēc tam braukt uz Kaliforniju sauļoties ar kādu silikona modeli, studēt kino režiju un taisīt kaut ko līdzīgu Antonioni, Bergmanam, Hanekem, Kaurasmeki, Zvjagincevam u.tml. Truli, bet tā tas ir.

Comments

vienīgais var noslēgt pamieru ar šo jautājumu, apzinoties, ka cilvēks mirst nepārtraukti, miesa, zināšanas, atmiņa etc.
Lai gan baroks already did it (un es saprotu, ka neatbildēju uz šo jautājumu un vispār neiekomentēju saturīgi pa ieraksta tēmu, piedod.)
Nu, labi, pieņemsim, ka uz jautājumu (b) pastāv atbilde un tu to uzzini.
Ko tas tev dos?

Nu, piemēram, gadījušies mēs te esam tādā sakarā, ka ir, teiksim, starpgalaktiska civilizācija bijusi, kas nometusi dzīvības sēklas uz Zemes™.

Vai arī, zinātnieki beidzot secina, ka dzīvība nepārprotami ir radusies nejauši un dabiskā ceļā uz Zemes.

Un varbūt vēl tiek secināts, ka Visumā vēl ir vismaz viena civilizācija, teiksim, uz kādas Aldebarāna planētas. Un vairāk nekā.

So what?

I mean, ne jau tas, ka mani šādi jautājumi principā neinteresētu, tieši otrādi. Bet kas. no tā. tev. dzīvē. pa lielam. mainīsies?


Atbilde uz jautājumu (a) savukārt man šķiet nekad nebūs universāla, kā varam redzēt vissvaigāk no Londonas piemēra. Bet varam teikt arī, ka katru cilvēku no (a) darīšanas attur kaut kas cits. Dažus tikai bailes no soda, dažus ieaudzināti morālie principi, citus varbūt vēl kāda personiska atklāsme. Cik cilvēku, tik atturēšanas veidu.
Cik cilvēku, tik atturēšanas veidu.

tas nesaskan ar novērojumiem, ka morāli var daļēji universalizēt starp cilvēku kultūrām un pat starp mugurkaulnieku sugām. cilvēkiem ir kopējs bioloģisks konteksts, tāpēc tie nav baltas lapas, bet saņem iedzimtas tendences. eksperimenti ar maziem bērniem to arī apstiprina
Jā, es laikam par daudz vispārināju.

Precizēšu: man nebija padomā, ka šādas līdzīgas rīcības kopas iemesli ir pilnīgi patvaļīgi.

Drīzāk tas, ka manuprāt nav _viena_ vienota principa un sākumiemesla no kura var atvasināt visu cilvēku rīcību attiecībā uz (a). Varētu būt, ka ir kādi 3 (manis nosauktie), bet domāju, ka varētu norādīt vēl, kā arī, iespējams, apstrīdēt manis minētos vai tos kombinēt.
kā tu to vari zināt, vai nav vienota iemesla, ja tu nezini, kā īsti darbojas prāts? tev ir taisnība, ka tas ir komplekss jautājums par vides un iedzimtības mijiedarbību, bet ir iemesli domāt, ka mēs esam ceļā uz vienotu teoriju par prātu. tādai teorijai būtu jāizskaidro līdzības cilvēku attīstībā un līdzības starp kultūrām un starp sugām. vēl par vienotiem iemesliem prāta darbībā zemākā līmenī liek domāt līdzības gēnos. tas man atgādina ogistu kontu, kas 19. gs. teica, ka nekad nevarēs zināt zvaigžņu ķīmisko sastāvu. smadzenes tikai nesen ir pārstājušas būt par melno kasti, un tas ir apvērsums visā, kas skar prātu. pētnieki arī tikai nesen ir sākuši pievērst uzmanību prāta attīstībai bērnos. tagad ir arī zināms, cik ierobežota loma ir introspekcijai, jo apziņa ir atbildīga tikai par daļu no prāta funkcijām, lai gan jūtas atbildīga par visu. zinot cita cilvēka smadzenes, tu varētu zināt viņa morālos spriedumus pirms tie sasniegtu viņa paša apziņu. tas ir besīgi, ka, piemēram, no eslija ieraksta nav skaidrs, kādu lomu viņš šajos jautājumos atvēl zinātnei. tagad ir 21. gs., kāpēc joprojām var būt jāatgādina, ka prāts ir smadzenēs? freids gribēja būt smadzeņu zinātnieks, bet toreiz smadzeņu zinātne bija par primitīvu, tāpēc viņš pievērsās spekulācijai, bet mūsdienās viņa intuitīvi pievilcīgās idejas pat nevar saglābt. par prātu nebūtu jāspriež pēc tā, kas tev liekas ticams, bet jāskatās uz visu, ko dara cilvēki un smadzenes. es piekrītu, ka izveidot teoriju par prātu un attiecīgi atbildēt uz to, kā tiek veikti spriedumi par morāli un vērtībām (jēgu), būtu filozofu darbs, bet ne tādu filozofu, kas tikai neinformēti spekulē

/rant
Tāpēc, ka runa eslija ierakstā ir par rīcību.

Un es protestēšu, ja kāds man apgalvos, ka mūsu rīcību nosaka tikai prāts.
kas vēl bez smadzeņu procesiem var noteikt rīcību? es nedomāju prātu kā tikai apziņu

July 2018

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031    
Powered by Sviesta Ciba