Solaris

kā tu to vari zināt, vai nav vienota iemesla, ja tu nezini, kā īsti darbojas prāts? tev ir taisnība, ka tas ir komplekss jautājums par vides un iedzimtības mijiedarbību, bet ir iemesli domāt, ka mēs esam ceļā uz vienotu teoriju par prātu. tādai teorijai būtu jāizskaidro līdzības cilvēku attīstībā un līdzības starp kultūrām un starp sugām. vēl par vienotiem iemesliem prāta darbībā zemākā līmenī liek domāt līdzības gēnos. tas man atgādina ogistu kontu, kas 19. gs. teica, ka nekad nevarēs zināt zvaigžņu ķīmisko sastāvu. smadzenes tikai nesen ir pārstājušas būt par melno kasti, un tas ir apvērsums visā, kas skar prātu. pētnieki arī tikai nesen ir sākuši pievērst uzmanību prāta attīstībai bērnos. tagad ir arī zināms, cik ierobežota loma ir introspekcijai, jo apziņa ir atbildīga tikai par daļu no prāta funkcijām, lai gan jūtas atbildīga par visu. zinot cita cilvēka smadzenes, tu varētu zināt viņa morālos spriedumus pirms tie sasniegtu viņa paša apziņu. tas ir besīgi, ka, piemēram, no eslija ieraksta nav skaidrs, kādu lomu viņš šajos jautājumos atvēl zinātnei. tagad ir 21. gs., kāpēc joprojām var būt jāatgādina, ka prāts ir smadzenēs? freids gribēja būt smadzeņu zinātnieks, bet toreiz smadzeņu zinātne bija par primitīvu, tāpēc viņš pievērsās spekulācijai, bet mūsdienās viņa intuitīvi pievilcīgās idejas pat nevar saglābt. par prātu nebūtu jāspriež pēc tā, kas tev liekas ticams, bet jāskatās uz visu, ko dara cilvēki un smadzenes. es piekrītu, ka izveidot teoriju par prātu un attiecīgi atbildēt uz to, kā tiek veikti spriedumi par morāli un vērtībām (jēgu), būtu filozofu darbs, bet ne tādu filozofu, kas tikai neinformēti spekulē

/rant