Garastāvoklis: | gribu gulēt |
Mūzika: | Front 242 - Born to Breathe |
Pēc 76 negulētām stundām ar prieku izmantoju iespēju doties pie miera, tomēr prieks nebija ilgs - jau pēc pusotras stundas pamodos.
Es stāvu nekur - pilnīgā tukšumā, nav ne silts, ne auksts, ne melns, ne balts, vienkārši ir sajūta, ka nav pilnīgi nekā. Un pēkšņi - tomēr ir; paveroties uz augšu virs manis slejas ļoti augsta un šaura durvju aila, kuru izkrāso un piepilda dīvainas ēnas. Tās koncentrējas pašā ailas augšpusē - spēlējas, kustas, mutuļo. Ar lielu interesi vēroju notiekošo procesu. Lēnām no kustīgā mudžekļa izplūst tāda kā puscaurspīdīga ēna. Gaiši pelēka, tāda kā migla, tā plūst lejup, manā virzienā. Lēnām tā paliek aizvien blīvāka un ik pa brīdim it kā iemirdzas, tā it kā atspoguļotu kādu tālu, it kā pat nepastāvošu gaismu. Ēna sablīvējas aizvien vairāk, iegūstot metālisku mirdzumu un arvien straujāk tuvojas man. Ceļā tā turpina savas dīvainas pārmaiņas un visbeidzot dīvainā metamorfoze beidzas - ēna ir pārvērtusies līdz nepazīšanai - manā virzienā traucas vien spoži mirdzošs giljotīnas asmens. Pirmā doma - kusties! tiek paralizēta prātā. Paralizētas tiek ne tikai domas, bet arī sajūtas un mans ķermenis. Paliek vienīgi apziņa, ka nav nekā. Pēkšņi kaut kas nozib. Nevis priekšā acīm, bet aiz tām, it kā acis būtu pagrieztas tā, lai varu vērot savā galvā notiekošo. Pazib bijusī ēna, ejot savu ceļu - tieši cauri man,sadalot mani divās daļās. Pazib un pazūd. Durvju ailas vairs nav, es atkal varu kustēties, domāt, just. Nav ne silti, ne auksti, neredzu itin neko, jo nekā gluži vienkārši nav. Nav pamata zem kājām un nav gaisa, ko elpot. Pēkšņi apzinos, ka smoku. Vienīgā sajūta - elpas trūkums.
Pamodos. Aizelsies un neizgulējies. Tumšā istabā, nez kāpēc uz grīdas.