Pastaiga lietus pārpildītā mežā. Pastaiga slapju un smagu skumju un nedabiska svaiguma ielenkumā. Palikušas divu veidu pēdas - manas un Anetes. Manas - smagu zābaku nospiedumi. Anetes - basu pēdu noglāstītas sūnas. Anete saka kaut ko, runā. Stāsta.

Debesis nav zilas un mežs nav zaļš. Visam trūkst krāsas, it kā lietus lāses būtu visu uzsūkušas sevī. It visas krāsas, trokšņus un manu nemieru. Miera pārpilnība visapkārt vedina uz domām par līdzsvaru pasaulē un atsvaru mieram.

Anete uzskatīja, ka man jāiesaistās sarunā. Ne tikai no malas jāpasaka pa vārdam.

Vārdi "Tas, ka Tu neiesaisties, Tevi nepadara labāku par citiem." lika paskatīties viņas virzienā.

Anete sēdēja slapjajās sūnās un raudzījās manī ar skatienu, kas neizteica itin neko.

"Ko nu?" viņa pajautāja bez izteiksmes balsī, piecēlās, nopurināja svārkus un savā pilnīgajā vienaldzībā, būdama gluži pašsaprotama bezkrāsu pasaules sastāvdaļa, devās atpakaļ pa manu pēdu nospiedumiem.