And though they tell you I am lost
And their words report my death is come
The fates have left me breathing still
Very much alive

Jā, The Crüxshadows, lai cik arī primitīvi un truli viņi reizēm nebūtu, man patīk.
It sevišķi, kad šīs grupas mūzika skan milzīgā, pustumšā un tukšā ēkā, tādā skaļumā, ka trīc logu stikli, vibrē durvis un grīda. Un cilvēku nav, ja neskaita mani un Aneti. Un Anete dejo. Kārtējo reizi atslēgusies no visas apkārtējās pasaules un zaudējusi jebkādu apjausmu par laiku un telpu. Anete griežas un griežas, un griežas, un man apreibst galva, bet viņa tikai griežas ap savu asi, nereizi nemainīdama griešanās virzienu. Man apnīk, pametu viņu vienu, atgriežos pēc minūtēm desmit. Anete tup uz grīdas un šūpojās dziesmas ritmā. Faktiski es esmu viens. Es nezinu, kur atrodas Anete, bet katrā ziņā šajā telpā viņas nav. Mani tas netraucē - es esmu viens, tajā pašā laikā ne vientuļš, jo kaut kas, it kā Anete, sēž telpas vidū uz grīdas un šūpojas. Tik ritmiski, ka nelabi paliek. Anetei ir apskaužama ritma izjūta pat brīžos, kad viņas nav viņā. Manas pārdomas iztraucēja klusums un tumsa, kas iestājās tik pēkšņi, ka mani apdullināja. Tagad elektrība, mūzika un Anete ir atpakaļ.