010
rīts, kas paspējis jau
iekāpt dienas teritorijā,
vēl pēdējiem spēkiem
cenšas izraut no miega
guļošo cilvēku.
nelieli atmiņas uzplaiksnījumi,
kas mijās ar nepatīkamām,
taču jau ierastām galvassāpēm,
uzstājīgi cenšas būt paši
pirmie rīta sveicieni.
ir iestājusies tā, tik raksturīgā,
tukšuma sajūta, kas mēdz
izsekot un apzagt tos cilvēkus,
kuriem ir nācies aizkavēties
tās vilinoši tīrās baudas meklējumos.
nav jābīstas un jānīst tas,
jo tukšums nav mūžīgs,
tas viegli aizpildās ar
asperīnu un pāris patiesu sajūtu
radītiem smaidiem.
un dzīve var turpināties!