Klejotājs -

Rudens

Zinu, tu guli, kad ceļos,
Un starp kokiem skumji uzaust rīts,
Tā kā zvaigznes, klusi dziestot,
Ar lietu kļavu lapas lēni krīt.

Vējš izpūš dvēseli uz āru,
Kamēr tevi sega klusi sedz,
Bet es kā tāds ubags bez graša,
Bez sirds klīstu tur, kur acis redz.

Rudens kā patvērums klejo,
Rudens kā nabags, kā es,
Rudens mans patvērums? Smejos.
Rudens ir paslēpes.

Laiks nāk kā bumerangs vēlreiz,
Atmiņas kā akmens pa galvu dod,
Triecot pie zemes un ņemot
Visu, kas sirdij mieru dod.

Un es tāds apdauzīts skrienos
Ar vēju, līdz skumji saule riet,
Un tā katru dienu bez tevis,
Vien ar atmiņām, par kurām asras liet.

Man tagad sastinguši pirksti,
Un lapas, pa kurām ejot, mūžu lemt,
Man nav bijis laiks, lai glābtu sevi,
Par spīti laikam, tevi atpakaļ ņemt.

Rudens jau vienmuļš bez sejas,
Rudens jau vienmuļš kā es,
Rudens ne raud līdz, ne smejas,
Rudens jau vairs nekas.

2007. Liepāja