Klejotājs - EP3

***
Tu lasi mani kā grāmatu, tu saki. Ne velna tu nelasi, neesi pat vāku atvērusi. Skaties tikai un tīksminies. Izņem no plauktiņa un ieliec atpakaļ. Izņem un ieliec. Bet atvērt gan nevari. Jo es esmu kā veca bībele. Ar atslēgu slēdzama. Bet atslēga starp lapām. Tā ir mana sirds. Tā ir mana dvēsele, bez kuras es vairs neesmu grāmata. Es vairs neesmu lasāms un pēc manis vairs nav ko tiekties.
Jā, tev ir lauznis. Kad tu paskaties ar savām lielajām, zilajām un kā Marianas dziļvaga dziļajām acīm, atlūst visas slēdzenes. Atlūst Donžuāns un d'Artanjans. Dons Kihots iegriež dzirnavas un marķīzs de Sads atgūst prātu. Bet mani tu nevari atlauzt. Tavas acis, mani verot, asaro. Tavi nagi, mani plēšot, lūst. Jo tev liekas, ka mēs visi tev esam tādi lasāmi un atlaužami.
Mani gribēja atlauzt tava miesa. Tavu miesu gribēju arī es. Bet tikai ar vāku. Manai atslēgai tava dvēseles slēdzene bija par mazu. Vai arī tava slēdzene par lielu manai pieticīgajai slēdzējai. Laikam jau tā. Jo manu atslēgu tu caur maniem vākiem nejuti. Ņēmi kā visas grāmatas un teicies lasām arī šo. Bet tu jau nevari lasīt, ja nezini dvēseli. Nevari teikt, ka pazīsti cilvēku, ja esi redzējis, kur tam rētas, un ka tēju viņš vienmēr dzer ar pienu. Nevari teikt neko.
Bet tu saki. Un lauz. Ar acīm, dziļām kā Marianas dziļvaga. Bet es taču esmu slēdzams. Ar slēdzeni. Un ja gribēšu, tad pats sevi atslēgšu. Bet tad gan vēl nepriecājies, manī daudz ko lasīt. Manī daudz ko lauzt un slēgt. Manī daudz ko domāt. Jo es taču esmu bībele.

11.01.2008