Klejotājs - EP1

***
Cilvēka vārdam nav nozīmes. Tu vari cilvēku nenosaukt vārdā. Bet atcerēties. Ejot pa ielu un skatienus mijot. Autobusā sasaucoties. Pusdienas ēdot. Guļot. Vien vajag atminēties, kā tu jūties. Blakus viņam. Tuvumā. Kaut vai uz dažādiem ielu stūriem, bet tuvumā. Vārdi jau apkārt stūriem neliecas. Tie ir cieti kā akmens. Kā cirvji. Noskaldi un pats aizmirsti, ko esi skaldījis. Kā no ratpakaļas izsvied. Jānis. Līga. Valters. Mareks. Ksenija un Beatrise. Made. Artūrs. Žermēna un Mečislava. Salvis un Jekaterina.

Malka. Vairāk nekas. Un kas tad katru malkas pagali atceras? Varbūt kāds. Bet dažas. Pārējās sadedzina un izkvēpina pelnos. Bērziņa pelnos, alkšņa. Vējš aiznes pelnus un nosēdina kur varbūt svarīgāk vai mazsvarīgāk. Mežos. Purvos. Pļavās. Un tad tos kopā ar puķi vārdā Pienenīte, Saulmeitiņa apēd govs. Brūnaļa. Bērze. Ogre. Poga. Gotiņām vārdu jau nedod tele vai bullis. Viņas jau iesauc. Un nevis iesaukā. Iesaukā – tas ir no ļaunas dabas. Bet cilvēks jau ir kā gotiņa. Arī mīlams un iesaucams. Zaķukiņš. Runčuks. Bārda. Vanags. Asais. Vecais. Bonds. Čiepa. Zīlīte. Vārdiņā. Nevis vārdā. Tā lai visi uzreiz zina, kas tas par tādu fruktiņu/-ieni te apkārt staigā.

Ir jau tūkstošiem Jāņu un Annu. Bet nav jau tūkstošiem Aso un Blondo. Gan jau kādreiz kādu Aso var nosaukt par Garo un Blondo par Mazo. Lūk, tā jau ir vizītkarte. Dosjē. Dvēseles spogulis. Tā kā brūnu gotiņu par Brūnaļu, tā veiklu puiku par Spico, kā lempīgu runci par Kukuli, tā skaistu meitu par Rozīti.
Un atcerēsies. Melnos. Ašos. Un Rozītes. Un pieminēs. Pierakstīs uz burtnīcu malām. Un sirds nostūros. Bet ko tad darīs tad, kad Bārdu un Veco būs parāk lielā skaitā, vai Puķītes izbeigsies? Neko nedarīs. Sauksim atkal visus Vārdos. Taču mēs ātrāk nomirsim, nekā to piedzīvosim. Puķīšu tak’ nekad nevar būt par daudz.
21.12.2008