Klejotājs - 10. Maijs 2009

pagājušajā gadā es pazvanīju savai māmiņai un nodziedāju "māmiņ, mīļo māmulīt, lūdzu paskaties tu ar.."
viņa neizturēja.
man viņa ir tāda jūtīga bez sava gala...

un šovakar ir tik grūti sēdēt balkonā un ēst vakariņas, cenšoties nedomāt par neko. Es tik ļoti gribētu atslēgt prātu no visām tām mazajām atmiņu, pārdomu un ideju driskām, kas pland kā vējā pakārtas bomža drēbes.
nekāda labuma.
viss jau tā kā būtu ideāli. ja vien es tikai mācētu iekļūt vismaz stand by režīmā.

man vajag kādu. kaut vai ar kādu kopā paklusēt un nedomāt...