Klejotājs - 7. Aprīlis 2009

Kur ir prieks?
Un kur ziemu tas pārguļ?
Kur ir laiks?
Kamdēļ tas beigu tiecas?
Mēs taču dzimuši esam
Un dzīvojam, lai mirtu,
Bet vai maz atminies,
Kas ir bijis pa vidam?

Vējš, kas iepūš sirdī
Vasaras algstošu smaidu,
Vectēvs, kas sirmu bārdu
Noraugās šūpulim pāri,
Dubļi, kas, pirmoreiz brienot,
Padodas brāļa varai.

Un tu atkal esi,
Tur kur līdumi briest,
Pēdas, kas strāvo spara,
Sūkta no mīkstuma valga.

Mežs izsoļo cauri
Izplesistiem roku pirkstiem,
Vaigs ik reizi tik mirkli
Ezera atspulgā smeļ.

Tas ir tas, kas pa vidu,
Tā ir tā vieta, kur prieks,
Guļ, kamēr tavs laiks
Tek uz mūžības jūru.

Nepalaid garām ne mirkli,
Kaut ziemā azotē bāz,
Re, mana bērnība sildās,
Vai tava nesalst nemaz?

7.aprīlis. 2009. Rīga


*p.p.c. - pour prendre conge (parakstos, lai atvadītos)

gaiķu māris man teica, ka es plūkšu laurus, ja atradīšu stilu un veidu kā rakstīt.

Es laikam atradu. Dzeja ir mana dzīve. un viss, kas ar to saistās.


Tautiskais romantisms...