| 24. Mar 2009 14:02 Uzbrukumā - Oberštrūber! (Protams, seko „Heil, Hitler!”) Paskatieties, ko mēs noķērām! – štābā ienesās divi karavīri.
Štāba tika iegrūsts kāds krievu leitnants. Pavisam noplucis, taču vēl aizvien cīnīties spējīgs.
- Oho! – priecīgi berzēdams rokas oberštrūders teica. – Kā tad noķērāt?
- Krievi nāca uzbrukumā, apšāvām, vienīgais izdzīvoja, un nevienas skrambiņas.
- Lieliski, tad jau noteikti zinās, kur šie drāzīsies virsū šonakt. – oberštrūbers piegāja pie leitnanta un lauzīta krievu valodā jautāja. – Kur šovakar nakt?
Krievs viņam tādā pašā lauzītā, tikai vācu mēlē, atbildēja. – Neteikt!
- Sūds, melot.
- Pats sūds, nemelot, neteikt!
- Aiziet! atnesiet karti! Piespiedīsim šo runāt!
- Karšu nav, oberštrūbera kungs, vakara uzbrukumā krievi iemeta bumbu glabātuvē.
Dzird leitnantu nosmejamies, oberštrūbers ar plaukstu iesit tam pa pakausi. Krievs nomierinās. Vācietis paķer krievu aiz matiem. Vāciski.
- Jūs sūdi, zin kā bumbas mētāt. Mēs tagad nevaram pārraut līniju un ieņemt Krieviju.
Tad pēksņi iejaucas viens no karavīriem.
- Pagaidiet, paskatieties tam krievam uz seju! Viņa mute izskatās kā mūsu pašu ieleja! Un deguns vairāk līdzinās blakus esošajam kalnam, nevis cilvēka purnam.
- Tik tiešām... – oberštrūbers pētoši noskatījas. – Un acis ir kā tie abi sūda ezeri, kuros mēs šoruden iestigām.
- Precīzi, šonakt mēs tos pat varētu apiet. Sals.
- Tad mēs iesim tā, - oberštrūbers paņema ogles gabalu un zīmēja uz leitnanta sejas. Leitnants mazliet pretojās.- Vispirms izliksim artilēriju pie ielejas, - un viņš iezīmēja mazas līnijas pie katra mutes kaktiņa.- Tad iesim pa kreiso vaigu, pāri acij, - un visu monologu papildināja uz sejas vilktas svītras.- Mašīnas laidīsim pa deguna labo sānu, tanki lai iet pa labo vaigu.
- Idioti! – Leitnants ierunājās.
- Ko?
- Mūsu lidmašīnas bum - bum jūs.
- Tev būt labāka plāns?
- Protams,- leitnants izrāva no oberštrūbera rokām ogli un zīmēja tālāk. – Atiet atpakaļ no ezeriem un nostādināt armiju zem acīm kopā ar tankim. Izvilināt mūsējie uz ezera ar saviem sūda zaldātiņiem. Mēs skrien uz ezera, un jūs tad ar tankim būkš! būkš! bļin! bļeha muha...
Vācieši saskatījās.
- Nudien labs plāns, tā mēs iegūsim visu rajonu.
Oberštrūbers pavēlēja gatavoties. Abi kareivji aizgāja.
- Mēs tevi ņemt līdzi. Par ķīla.
- A jums vācu šņabs ir?
- Mēs ir vācietis. Protams. Daudz, daudz.
- Dodiet, jums ir vieglāks. Mūsu kaklā kož.
Abi sadzēra.
- Eh, te labi, - krievs noteica. – jūs mani turēt līdz beigam?
- Kamēr vinnēt.
- Ku labi, tad tik dzeram.
12.jūlijs. 2008 2 iet līdzi - eju līdzi |
