Klejotājs - 19. Marts 2009

- Mamm, mēs šodien kāpjam kalnos!
- Tev taču bail no augstuma.
- Es zinu, bet Ruta kāps un...
- Un tu negribi palikt muļķa lomā,- smejoties teica māte, taisīdama pusdienas vēl neatbraukušajam tēvam.
- Es savādāk nevaru,- Māris teica. – Kāps vesela grupa, un, ja es tur nebūšu, Ruta nojautīs...
- Un tu, protams, negribi būt tas vārgulis, kas...
- Mamm!
- Labi, labi! Es tik smejos! Pasveicini Rutiņu no manis un tēva. Un skaties, ka nesapinies ar mafiju...
- Tas nav smieklīgi, mam.
- Labi, labi, paliec sveiks!
Māte nolika klausuli. Pasmaidīja. Kā tie bērni izaug. Te viņi ieķeras tavā kleitā, lai pasargātu sevi no kāda ļauna skata, tad sāk iet uz kino un diskotekām, kuras rīko pašu skolā, bet tad, kā studenti sāk braukāt apkārt, lai pavadītu laiku ar saviem mīļajiem un mīļajām. Šajā gadījumā otrais variants. Vienskaitlī.
Atbrauca tēvs. Viņs atvvēra pamatīgās ozolkoka durvis un, pakārdams žaketi uz āķa, nolika uz bufetes priekštelpā divas biļetes.
- Tā dāvana. Mārim. Tulīt jau būs divdesmit. Lai abi aiziet uz to koncertu, par kuru viņš man stāstīja.
- Nesen zvanīja.
- Un...
- Kāpšot kalnos. Ar Ritu un vēl dažiem citiem...
Tēvs pasmīnēja.
- Nu, Viktor, viņi taču ir samīlējušies. Lai jau zēns cenšas.

Pulksteņa dzeguze lēni sita astoto stundu. Itālijā tagad ir septiņi, māte nodomāja. Viktora vēl nebija. Kā aizbrauca pēc pusdienām, tā pazuda. Seminārs ministrijā par kvotām lauksaimniekiem. Aiz gara laika viņa ieslēdza televizoru. Varbūt rādīs par Viktoru. Taču tajā rādīja pavisam ko citu.
- Šodien, plkst. sešos pēc Latvijas laika, Itālijā, Sicīlijā, no Mesīnas klintīm nokritusi Latvijas studentu grupa. Miruši divi studenti, trīs guvuši smagus miesas bojājumus. Studenti uz salu bija devušies šo ceturtdien augstskolu apmaiņas programas ietvaros. Klinšu kāpšana organizēta kā parasts izklaides pasākums, tāpēc gidi neesot aicināti. Iespējams tāpēc...
Sarkanā poga nospiedās pati no sevis. Roka atlaidās, un pults, smagi krakšķēdama, nokrita uz grīdas. Māte sēdēja nekustīgi, tad pieskrēja pie telefona un zvanīja. Zvanīja nepārtraukti, taču neviens neatbildēja. Vai tas var būt! Vai tas var būt!
Viņa saļima uz ceļiem un skaļi raudāja. Ķermenis raustījās bēdu agonijā, un asaras vēlās pār padzīvojušajiem vaigiem. Pēkšņi iezvanījās telefons. Māra numurs.
- Māri, tu? – māte caur asarām izdvesa.
- Mamm, es nekāpu. Kāju sastiepu...
Pēksņi viņai likās, ka viss, kas tikko likās sabrucis, atkal pārvēršas par to, kam vajadzētu būt. No pelniem gaismas pils. Nemanot viņa paskatījās uz bufeti. Biļetes! Ak, tad nu tomēr abi varēs iet...
- Mamm...
- Nu dēliņ? – māte svētlaimīgi jautāja.
- Viņa nositās tieši pie manām kājām...

2006