| 17. Jan 2009 16:43 EP4 ***
Viņš taču to akmeni nemeta cilvēkam. Viņš taču neizsita ēku logam. Tā bija lelle, kurai trāpīja. Un tā leļļu mājiņa. Trāpīja un norāva roku. Vai saplīsa lodziņš. Nekas. Iestiklos tavu māju un lellītei diedziņiem piešūs visu atpakaļ.
Bet Viņš taču bija tikai muļķis. Kāpēc nemeta šķēres? Kāpēc neņēma izsisto stiklu un nelidināja kā bumerangu? Aklais muļķis, nu nav ko citu sacīt. Kur tu esi redzejis, ka teātrī marionete pārstāj spēlēt bez vienas rokas? Nekur nepārstāj spēlēt. Atvainojas par neērtībām un dejo tālāk. Tiek dancināta, tā jāsaka. Bet kur tu esi redzējis, ka tā spēlē bez diedziņiem un griežas virpulī nevadīta? Nekur Tu neesi redzējis. Jo tad, kad meti to akmeni, Tu biji muļķis. Tu gribēji tai lellei kaut ko noraut, izsist sirdi. Sāpināt. Bet lellei taču vienalga. Viņa jau tikai dejo tālāk, jo viņu tak' vada. Tu savā muļķībā gribēji izrādīties. Tu gribēji izlikties varens un dižens. Bet tikai tagad saprati, ka neesi nekas. Visu salabos. Un visu aizmirsīs. Un marionete salabota dejos, un stikls nelaidīs cauri vēju. Un diedziņi karāsies. Bet Tos vajadzēja noraut, Tos vajadzēja plēst!
Kaut kur leļļu meistars smejas. Kaut kur taisa jaunas lelles un jaunas izrādes. Salabo vecās un ieliek otrā plāna lomās. Bet Tu tikai mētā tai izrādei. Bet viņš tik taisa. Un Tu mētā. Viņš raud no smiekliem vēderu turējis, bet Tu tik' mētā. Attopies! Ņem šķēres un griez! Pārgriez visu lai krīt tā lelle! GRIEZ TAČU! Vai tiešām Tu esi tik akls, ka neredzi, ko griezt? Vai pats esi kļuvis par lelli, ka vairs nespēj?
15.01.2009 eju līdzi |
