Klejotājs - 11. Janvāris 2009

Šorīt no rīta izsapņoju pavisam dīvainu sapni.
Es ar Mārīti gāju uz kaut kurieni. Man rokā paliela soma. Spīdēja saule un bija jauki. Tad mēs nonācām kaut kādā parkā, kurā soliņi bija sadalīti zonās. Pats nezinādams, apsēdos VIP zonā, kur tāds matains vecis man atdeva savu vietu. "Nē, nē, jūs man netraucējat, sēžaties!" Es tā sākumā nepoņīju, kāpec tāds zvērs tādam "parastajam cilvēkam" atdod savu vietu. Bet tad es paskatījos uz savām drēbēm un sapratu, ka esmu karavīra tērpā. Tad, kā kaut kādā ASV beisbola mačā starp VIP zonas soliņiem sāka staigāt tantiņa un pārdeva porno fotogrāfijas "tikai" pa trīs lati. Ieraudzīja mani, un pardislocējās uz "nē, nē, jums būs par velti".
Tad es atvēru somu un tur iekšā bija šotgans. Kā izrādījās, plastmasas, bet to jau neviens nezināja. Bet visi teica, ka vienam džekam arī ir pistole. Es piegāju pie viņa un paņēmu. Īsta. Pavisam īsta.
Mēs pēkšņi aizgājām uz kādu nelielu parciņu, kas izskatās pēc mana lauku māju dārza. Es sāku šaut pa brillēm, kas bija novietotas dārza otrā galā uz galda. Melnas lielas plastmasas saulenes. Bet, kā izrādījās, pistole šāva lielas krāsainas sniegpārsliņas, kas atgriezās kā bumerangi. Tas pienāca tas pirmais matainais ar saviem čaļiem un parādīja, ka man nav īsts šotgans.
Tālāk karoče kaut kāda migla, bet zinu, ka viss beidzās laimīgi :D

Nu normāls sapnis bez narkotiku palīdzības. Es tikai nezinu, kur palika Mārīte. Viņa pazuda uzreiz pie VIP soliņa.

***
Tu lasi mani kā grāmatu, tu saki. Ne velna tu nelasi, neesi pat vāku atvērusi. Skaties tikai un tīksminies. Izņem no plauktiņa un ieliec atpakaļ. Izņem un ieliec. Bet atvērt gan nevari. Jo es esmu kā veca bībele. Ar atslēgu slēdzama. Bet atslēga starp lapām. Tā ir mana sirds. Tā ir mana dvēsele, bez kuras es vairs neesmu grāmata. Es vairs neesmu lasāms un pēc manis vairs nav ko tiekties.
Jā, tev ir lauznis. Kad tu paskaties ar savām lielajām, zilajām un kā Marianas dziļvaga dziļajām acīm, atlūst visas slēdzenes. Atlūst Donžuāns un d'Artanjans. Dons Kihots iegriež dzirnavas un marķīzs de Sads atgūst prātu. Bet mani tu nevari atlauzt. Tavas acis, mani verot, asaro. Tavi nagi, mani plēšot, lūst. Jo tev liekas, ka mēs visi tev esam tādi lasāmi un atlaužami.
Mani gribēja atlauzt tava miesa. Tavu miesu gribēju arī es. Bet tikai ar vāku. Manai atslēgai tava dvēseles slēdzene bija par mazu. Vai arī tava slēdzene par lielu manai pieticīgajai slēdzējai. Laikam jau tā. Jo manu atslēgu tu caur maniem vākiem nejuti. Ņēmi kā visas grāmatas un teicies lasām arī šo. Bet tu jau nevari lasīt, ja nezini dvēseli. Nevari teikt, ka pazīsti cilvēku, ja esi redzējis, kur tam rētas, un ka tēju viņš vienmēr dzer ar pienu. Nevari teikt neko.
Bet tu saki. Un lauz. Ar acīm, dziļām kā Marianas dziļvaga. Bet es taču esmu slēdzams. Ar slēdzeni. Un ja gribēšu, tad pats sevi atslēgšu. Bet tad gan vēl nepriecājies, manī daudz ko lasīt. Manī daudz ko lauzt un slēgt. Manī daudz ko domāt. Jo es taču esmu bībele.

11.01.2008