| 31. Dec 2008 02:09 EP2 ***
Bet varbūt jau arī nav tik traki. Tāds mazumiņš jau no tevis sanāk. Nieciņš. Uzvelc savu nieka kreklu, ieslīdi nieka kombinezonā un kāp pa plikām nieka trepītēm, pažarniek. Vai ņem vien nieka īlenu un uz koka pēdas uzauj zābakus par nieka desmit latiem, kurpniek. Sargā kārtību, kārtībniek. Dari ļaunu, noziedzniek. Un strādā melnu muti, melnu darbu kā visi citi nieki, strādniek.
Jo tu esi ceturtais. Zemākais. Puteklis no visiem putekļiem. Darba cilvēks. Dzīves rakstnieks. Sāpju mākslinieks. Un tu vienmēr strādā priekš tiem trešajiem. Tiem dullajiem. Izlecējiem. Izsitējiem. Atnāk karatists un izsit savu tiesu. Izlecējs nāk un pārlec visam pāri ar lepnumu fasādē. Kā nekā sportists. Kārtībnieks nodod sardzi un atskaitās policistam. Žurnālists ņem savu tastatūru un izsit visas pogas rakstniekam. Iedur pildspalvu dzeltenajās lapās, kā kārtslēcējs pārlido katru zilbi, katru vārdu un salauž kā kaulus pa savam prātam.
Otrajiem gan nevajag sist. Viņiem nevajag ko pierādīt. Viņi jau no laika gala ir bijuši kārtīgi vīri. Cilvēki. No rīta kārtīgi ceļas, izmazgā zobus, kārtīgi darbu dara un kārtīgi tiek guldīti koka mētelī.
Nāk kārtīgs karavīrs un kārtīgi aizstāv valsti. Nāk biznesmenis un kārtīgi visu salaiž dēlī. Kārtīgi ielej bārmenis. Ielej, lūk, tādam veikalniekam un žurnālistam. Un tie lūdz, lai ielej. Tā kārtīgi ielej. Un tad tie kārtīgie iedzer. Iedzer un piedzeras. Kārtīgi piedzeras. Un tad dara nekārtības.
Bet bārmenis gan paliek kārtīgs. Kārtīgs gan tiklīdz kā pats nosēžas bāra letes otrā pusē. Tad gan viņš par tādu nieku vien paliek. Tās pats strādnieks.
Bet uz tādiem pirmie pat neskatās. Viņiem nevienam nav jāatskaitās. Nevienam jāatrādās. Kur sper soli, tur droši vien, spers arī nākamo. Bet par aiznākamo gan neko zināt nevar. Tu nezini, vai gleznotājs pēc pirmās gleznas nenolaidīs rokas un nekļūs par bezdarbnieku. Dziedātājs par domnieku. Klejotājs par biznesmeni un izvarotājs par cietumnieku. Kalpotājs uzkalposies par bārmeni. Augļotājs par juristu.
Taču ir vēl piektie. Tie, kas kā ceļmallapes aug blakus un lieki ar pārējiem laiku netērē. Viņiem pašiem sava dzīve. Taču, tad kad tie vajadzīgi, tad aptur asinis. Dvēseles asiņošanu.
Uzspēlē man savu dzīvi, diskžokej. Liec man tev noticēt, deputāt. Dod man Dieva maizi, pavār.
Atbrīvo manu garu, kapraci.
Un gan jau pienāks laiks, kad tu arī viņu satiksi. Tad tu satiksi arī mani. Mēs visi visus satiksim.
Un reiz... Arī viņš satiks.
28.12.2008 eju līdzi |
