| 30. Okt 2008 15:42 mans tēvs vakar es nemanot sapratu, ka man ir tik pat mīksti mati kā tēvam. Viņam tikai nu jau atkāpušies un blondi, bet man pilnā kuplumā un tumšbrūni.
Vispār manas atiecības ar tēvu ir bijušas tādas... dīvainas, ja nevarētu teikt citādāk. Alkoholisms? Cigaretes? Vispār pirmais mani nevaldāmi pretinē un derdz, bet ko tad tu vecam bukam padarīsi...
No vienas puses viņs mēģina mani (kaut gam mēs jau vairākus gadus tiekamies 1x mēnesī vai divos) visu laiku tracināt, kādreiz, kad biju mazāks, bieži visu aizliedza un tracināja vēl vairāk. Visu laiku norādīja uz kļūdām, bieži vien pēla un teica, ka nemaku dzīvot utt. utjp. Bieži piekasījās maniem pusbraļiem. Un jā, daudz dzēra un arī vēl aizvien dzer. Dzērumā norīdīja, ka tikai viņs ir mani izaudzinājis un neviens neko nav darījis (kaut gan bija tieši otrādi, un vēl pie tam pats esmu audzis vairak, nekā mani audzinājuši), teica, ka bez viņa naudas (ļoti maza vērtība, kas palielinājusies pēdējos divos gados un dažreiz draudēja atkal izčibēt viņa iedzertgribas dēļ) es un mana mate un brāļi neko nespētu iesākt...
Bet no otras puses...
Viņs laikam nemāk mīlēt savus bērnus tā, kā to dara parasti tēvi. Bet es daudz ko no viņa esmu mantojis tieši garīgajās lietās.
Muzikālais talants.
Mīlestība pret fotogrāfiju.
Praktiskums un racionālisms.
Arī neliels cinisms.
Apņemīgums.
Labi, ka ne egoisms.
Un alkoholisms.
Bet tāpat, paldies. eju līdzi |
