Klejotājs - Komentāri

Pagājušo gadu rudenī Dobelē notika Miera diena, kad jaunieši gāja un lasīja pasakas bērnudārzos un arī slimnīcās.
Es pats biju vienā bērnu dārzā, un slimnīcā pasakas lasīju kādai kundzei jau gados un ,iespējams, uz miršanas sliekšņa. Ļoti stulbi likās, ka viņa ņēmās mani mācīt par to, ko man vajag novērtēt un kā man dzīvot, jo, redz, viņai kara laikā bija tik sūdīga dzīve, tik sūdīga... Ikreiz pēc pasakas ņēmās demagoģēt par to:"ak, ko es saskatu šajā pasakā un kā es to saprotu", bet, vienalga, ko es teiktu, viņa tapat mala tikai par sevi un par savajām ārprātīgās dzīves likstām.

Sieviete, būdama meitene, bija lasījusi pasakas saviem mazajiem, raudošajiem un badā esošajiem brālīšiem un māsiņām, par kuriem viņa kā māte rūpējās. Es pajautāju, vai kāds viņai pašai ir ko lasījis priekšā? Viņa atbildēja, ka nē...

Būtu vismaz uztvērusi mani kā kaut kādu dāvanu, ka, redz, arī savā dzīvē tu beidzot vari justies kā bērns, un nav svarīgi, ko tev lasa priekšā, un tas ŠĀDĀS situācijās nav jāķidā kā beigts lasis. Izbaudi situāciju, kad no laimes un sirds siltuma vai raudāt gribas. Varbūt tā bija tava pēdējā pasaka mūžā...