kaprīzes

Desmit minūtes līdz stundas beigām. Santa sāk pildīt pēdējo uzdevumu biznesa ekonomisko pamatu ieskaitē. Uzdevums izskatās totally easy - valsts inflācijas apkarošanas plāns: seši punkti korektā valodā. Viss, kas man jāizdara, ir jāsniedz vien komentāri katram punktam, jānovērtē plāns kopumā, jāsagrupē punktī pēc, manuprāt, svarīgākajiem - no īstermiņā līdz ilgtermiņā izpildāmajiem un, protams, jāsniedz savi ieteikumi un padomi.
Jā, tas saucās easy uzdevums.

10 minūtes pēc stundas nobeiguma zvana. Santa vēl joprojām raksta.
Skolotāja skubina un saka, ka tūlīt ies prom.
Santas atbilde: "Skolotāj, man ir pārāk daudz komentāru! Un es pat neesmu tikusi līdz ieteikumiem!"
Skolotāja ierauga manu lapiņu, iepleš acis un saka: "Tev jākļūst par politiķi. Dod nu šu', būs jau labi."

Viņai kā vienmēr izdodas visu pateikt tik precīzi un korekti! Ak!
Cik skumji gan kļūst, kad mirkļos, kad esam piezemējušas savas pēcpuses uz mīkstiem krēsliem, lai pažēlotu kājiņas, Tu saņem izmaksājuma piedāvājumus un acis, kas burtiski lūdzas, lai pieņem rokas sniegto šampanieša glāzi. Tad sirdī iesmeldzas. Un nejau no tām suņa acīm, vai tādēļ, ka to šampanieti garšas kārpiņas kāro, nebūt nē. Šampanieti nebūt negribas un arī meklēt kādu neesam nākušas. Skumji par to, ka nospiež apziņa, ka šis pretimstāvošais ir tik sasodīti nelaimīgs. Un tik ļoti piedzēries. Vienīgais, kas priecē, ir tas, ka viņš, ticamākais, neko no tā visa neatcerēsies. Un labi vien būs. Ak, šī cilvēkmīlestība.

Cik svētsvinīgs miers ir Audēju ielā 16 (vai cik ta' tur), sestdienas rītā ielavoties teorētiski - GC telpās, praktiski, slēgtā ielā. Tad sajūties kā drošākajā vietā uz pasaules salīdzinājumā ar visām pārējām mītnēm, ko tajā pašā naktī/rītā esi apmeklējis.

Un sajūta, kad vari gulēt ar smaidu uz lūpām un Tev pretī sēž pati burvīgākā dāma...Un Tu zini, ka iemiedz, snauduļo, bet smaids no lūpām nepazūd.

Kaut es arī tā spētu kā viņa. Tik skaisti. Dzīvot.

Lieta tāda. Es piedalos ZZ rīkotājā konkursā "zz stipendija"-video kategorijā. Šī konkursa galvenā balva ir 1200LS.man ir viens lūgums. Vari lūdzu ieiet šajā adrese : http://www.zeltazivtina.lv/index.php?modul...p;l=1&cat=2
un nobalsot par manu video. video nosaukums - "Latvija trip". balsot var līdz 24.februārim. Padod tālāk arī saviem draugiem.

esiet labas/-i, atbalstiet manu mazo brāli, mums vajag LV vienu krutu operatoru, un viņam ir ķēriens!

es zinu, ka Jūs vēlaties un pat gribat ar mani mazliet padiskutēt, bet es norobežojos no virtuālās pasaules. vai kāds man izgudros virtuālās mizantropijas paveidu? par maz vārdu stāv latviešu svešvārdu vārdnīcā.
turpmāk ķeriet un tvarstiet mani dzīvē.
es gribu mazliet mieriņa.
mana dzīvīte sakārtojas kā dzērves rindā Mo pļavās.

man beidzot nāk miegs.
labnakt, cukurdūkulīši!

It's not too late for love.
But it's not the right season. Not yet.

Uzvilksim baltus, īsus šortiņus, atsegsim šokolādes kājiņas, ļausim havajiešu stila topiņam rotāt mūsu ķermeņa augšdaļu, pacietīsim papēžkurpju važas un laidīsim dzīvē.
Pēc smaga darba allaž pienāk laiks nodoties mežonīgām, spāņu kaisles pārpilnām un kubiešu ritmu pildītām izklaidēm.
Es mīlu. Mazliet sevi un vēl...savas dāmas ... un varbūt pat ļoti.

Es tikko atcerējos, ka ir tāda sajūta kā iemīlēšanās, ziniet, ja neviens neatgādina un ilgāku laiku neklausās mūziku ar vokālo pavadījumu, kurā nemitīgi kaut kādā veidā kāds tev cenšas par to atgādināt, tad piemirstas. Nu goda vārds! Varu likt abas rokas uz sirds un apzvērēt, ka mana sirds un dvēsele jau ilgāku laiku un aizmirsu, ka šādas jūtas vispār eksistē. Mazliet savādi, it kā. Bet es neesmu romantiskā varone no 18.gs. mīlasstāstiem, un arī negribētu būt.
Sapratu, ka ir tik viegli...gan aizmirst par svētās siržvienības eksistenci, gan par to, ka man tā varētu būt vajadzīga. Tā nudien ir vieglāk. Ellišķīgi ērti un izdevīgi. Jūtos kā zivs ūdenī.

Isn't it ironic?Just a little bit. Perhaps it may be so, maybe baby.

ĪĪK! Cik gan daudz prieka var atnest tāda viena atmiņu apmaiņa!
es taču vienmēr esmu bijusi galīgi traka, tikai pēkšņi divus gadus atpakaļ kļuvu nāvīgi nopietna.
Leldīt! Ejam kaut ko savārīt! :) man tā niez nagi, ka nezinu, kur likties

tikko konstatēju, ka, uzliekot uz lielajām ausīm to dziesmu (skatīt to, kas šobrīd ierakstīta pie mūzikas), kas pierasta klausīt uz datora tumbiņām, tā man izskan pavisam citā kvalitātē, sadzirdu daudzas nianses un iemīlu to jau pavisam citādu.

pēdējā laikā gribas kaut ko kreatīvu radīt, tad nu pievēršos jaunu lomu spēļu tēlu izstrādei. un ziniet, apstājos pie tā, ka kā izrādās - ne vella es vairs nespēju saņemties un izdarīt! uznāk ulmaņlaiku sindroms un gribas teikt, ka agrāk es rakstīju labāk, agrāk man sanāca labāk, agrāk mans vārdu krājums ir plašāks. un tad 'klikt!' es atjēdzos, ka tā patiešām arī ir bijis!

ir godam nosvinēta mazās māsas dzimšanas diena un nu es pirmo reizi mūžā varu vaļsirdīgi un bez viltus pateikt, ka mīlu mazus bērnus!

skolā pamazām sāku atkal ieripināt savas gaitas, bet nu tā kā plānotāju vēl neesmu iegādājusies, tad ir skaidri redzama mana attieksme pret visu šo.

ZPD jānodod pēc mēneša un piecām dienām.
kas Santai ir gatavs?
titullapa, vairāk nekas.
protams, ir ievākti interneta resursos atrodamie materiāli un izlasītas pāris intervijas, bet ar to arī aprobežojos.

secinājumi - Santai bildei vēl joprojām slīd palēlinātās filmas ātrumos. un garām.

šodien oficiāli noslēdzu līgumu ar autoskolu "credo".
ievadlekcija mani sagaida 21.janvārī, tad divus mēnešus apgūšu teoriju un reāli aprīlī varēsit sākt baidīties no manis ielās.
ja izrādīšos gana apķērīga,ceru uz vasaru būt ar rozā dokumentu kabatā.
ja tā, tad zini, Mo, mūs gaida brauciens uz Tallinu (:

Esmu atpakaļ. Kādu lepnumu manī allaž vieš šī frāze! Ai, tādu kā pseidopatriotisma garšu es ieviju šajos vārdos ikreiz - atkal un atkal.
Zefīra maigums manos skropstu vēdījumos.
Gribu pati kļūt kā zefīrs.
Reibstu no dziļām ieelpām un izelpām. No divatomu molekulas O.
Mīli mani maigi.

Lai piedod man Orvels, es atgriežos pie Dostojevska. Atkal.
A perfect circle.

Man gribas tikai nopūsties.

Vēlos iemācīties dejot gan Argentīnas tango, gan Salsu - vairāk itin neko, ar šīm abām dejām es tīri labi varētu apmierināties.
Viena būtu manai dāmigajai estētikas pusei, bet otra sievišķīgajai kaķei. Ar laiku es šos padarīšu par sasniedzamiem mērķiem.
Šī stunda ir ideālais laiks, lai uzsākt mājas uzkopšanas darbus. Jāuzliek kādi latīņu ritmi un uz priekšu.

Gribu nebeidzamas naktis sajūtās, emocijās un aizmirstamos vārdos.

Es sevi mīlu. Ar katru dienu jo vairāk.

Plašu trīsistabu dzīvokli Alberta ielā ar augstiem griestiem, stāvvietu iekšpagalmā, nelielu terasi un savu dāmu blakusistabā. Lai varam noiet brokastīs kādā no Antonijas ielas valdzinošajām iestādēm, lai piektdienas rītu uzsāktu ar tasi tējas un vakaru nobeigtu ar 50g liķiera. Lai mūs atpazītu mūsu iecienītākajās vietās.
Ik pārmēnešu naktsdzīvi Spānijā, Francijā - kur deguns rāda.
Es gribu skaistu, kulturālu estētiķes dzīvi.
Un es to dabūšu.
Panākšu.

Mo viennozīmīgi ir pati labākā nakts-dzīvesbiedrene!
Pagājusī nakts viennozīmīgi bija no pēdējā laikā lieliskākajām, jūtos ļoti apmierināta. Mazliet gan šodien ir tāds viegls dulnums, bet tas jau bija uzkrājies visu nedēļu no pastāvīgās negulēšanas un miega bada.

Ārkārīgi iepriecē, ka mūsdienās ir pieklājīgi vīrieši, nu ir! Jau solītis tuvāk mūsu cildenajai estētikai.
Goda vārds svarīgāks par naudu.

Man ir kleita!!!

šai dienai jāpārvelk klāt trekna, melna svītra.
es labošo jau šodien nevis pirmdien. Līdz tai nebūs jāgaida.
esiet sveikas atkal grāmatas!
rīt došos uz indiešu veikalu pakaļ haridrai. Es to iegūšu.
man vēl ir laiks līdz 12.decembrim.
es taču varu! noteikti! varu!

Nu, kad esmu laimīgā kārtā izcīnījusies (cik nu tas bija manos spēkos) ar aritmētiskām skaitļu un simbolu saspēlēm (kāpēc vienkārši, ja var sarežģīti - dienas citāts, kura esence slēpjas logaritma definīcijā), varu mēģināt aizdzīt savas migrēniskās galvas sāpes ar attīrīšanos no visām domām un mūziku, ko saucu par attiecīgajam garastāvoklim piemērotu.

Man prasās pēc smadzeņu masāžas, ziniet, šķiet, ka tur migla sakrājusies, tā laikam prozaiski varētu pārdēvēt migrēnas stāvoklim līdzīgas galvas sāpes.

Vēlos šo nedēļu ātrāk aizvadīt un atrasties viņpus tās viesmīlīgā sliekšņa.

Šodien audzināšanas stundā mūs pārbaudīja ar samērā interesantu frāžu un vārdu spēli caur mūsu asociācijām, no kuras, principā tikai vairāk pārliecinājos par to, kāda tad tā mana patne varētu būt.

Nu ir arī prieciņš un līksmība manī šovakar - tikko saņēmu čello dāmas, kuru ievedu improvizācijas tīmekļos, pirmos ierakstus. Klausos un smaidu. Patīkami redzēt, ka viņa ir aizgājusi pa, manuprāt, pareizo "underground" mūzikas taciņu. Prieks un līksmība. O jā.

Es vēlos, kaut ātrāk paietu rītdiena un es atjēgtos mājupceļā ar iegādātu to, ko esmu noskatījusi. Un tad vēl varētu paiet arī ceturtdiena, kad es mājās pārrastos ar smaidu uz lūpām un jaunu svētku kārtu. Un tad pienāktu piektdiena, kurā es pēdīgi mierīgi atpūstos. Un sestdienā jau manī varētu uzjundīt satraukuma viļņi. Tas būs skaisti! Tam tā būs būt! Un ne citādi!

Atradu savā datorā vienīgo sava izpildījuma ierakstu. Un ziniet,man pat patīk. Klausīties fonā nevis vērot ar visu attēlu. Jo tad es neredzu savas dusmas, nogurumu un nīgrumu. Lai gan to es tāpat dzirdu čello piepildītajā tonī, kas ir piepildīts nevis ar vieglumu un lidojumu, bet ar putna centieniem pacelties, kad tam pie ekstremitātes piesiets akmens. Un varbūt es kļūdos. Es parakāšos savu atmiņu vērpetēs, lai varētu būt konsekventa savā tā laika izpildījumā.

Ja kādu māc nežēlīga interese - iečukstiet, ierakstu ir iespēja iegūt savā īpašumā. Bet šī nav pašaģitācija, vien telepātiska nojauta.

Un šodien es runāšu vēl. Vēlāk. Un ne par mūziku.

Pirmais, par ko sajūtu nepieciešamību izteikties, ir mana pēdējā laika kvēlākā sajūsmu tirpa mūzikā - Rahmaņinova Čello sonāte. Iespējams, ka es to tik ārkārtīgi daudz reižu esmu pēdējo nedēļu laikā dzirdējusi kvalitatīvā čeha izpildījuma ierakstā, ka šobrīd, atrodot to youtube manī rodas samērā žultaina reakcija. Iespējams, ka man nepatīk redzēt to, ka čello spēlē vīrietis, var jau gadīties arī tā. Bet tie ir klaji meli jau pašā saknē. Šis konkrētās spēlē vienkārši šaušalīgi. It kā viss tīri intonatīvi ir lieliski, bet:
1) temps ir par lēnu;
2) tonis ir absoluti nekāds;
3) gabals manāmi nav muzikāli konceptuāli izstrādāts.
Un vīrietis spēlē ar tādu kaisli un atdevi, ka tas visu manās acīs padara vēl divtik ļaunāku.
Nu, kad pārslēdzu uz kādu citu koncerta daļu, atkal nejauši uzdūros uz tieši to pašu izpildītāju. Tas liek man momentāni meklē alternatīvas. Vairāk vērot kā viens jauneklis no notīm lasa manu mīļāko Sonāti (sonātes jau man principā, pēc formas vien riebjas) ir samērā derdzīgi.

Kā Otrais tad būtu jāpiemin šī vakara koncerts JRT, kuru es neapmeklēšu zināmu iemeslu dēļ, iespējams, ka es to pat nenožēloju, vēl neesmu gatava publiski uzplēst vecas rētas.

Turpinājumā es ievērošu mākslinieciski haotisku manieri un atsacīšos no matemātiski pedantiskā savu domu uzskaitījuma un izkārtojuma.

Šodien es atveiglojumā noelšos jau par to vien, ka mājās esmu pārnākusi ar vēl loģiski spriestspējīgu smadzeņu kreiso puslodi un pāris negaidīti iepriecinošām sekmēm, kā arī - ar atvieglojuma sajūtu plecos par pāri uzrakstītu ieskaišu. Bet rīt mani sagaida jauna gūzma. Iespējams, šodiena man būs palīdzējusi rast tam visam jaunu sparu garā, kuru, šķita, vakar teju, teju pazaudēju.

Patīkamais rītdienā ir tas, ka pēc visām mocībām un nervu šūnu bendēšanām skolā mani sagaidīs Akas un Ģertrūdes ielas stūra nama bēniņi - ar siltu tēju, BBC radiostaciju, angļu manierēm un gūzmu Brittish English. Šīs nodarbības ir tās, kas manī vismaz sākotnēji un pagaidām vieš ticību saviem spēkiem un cerību uz nākotnes sapņu mērķtiecīgu piepildījumu.
Ikreiz, kad es nonāku tajās telpās, sajūtu intelekta caurstrāvotu auru, kas mijās ar pieredzi un kultūru un daudzām citām man ārkārtīgi tuvām lietām.

Un vēl, ziniet, es sapratu, kur slēpās manu domu mežģījumu agrākā esence - ģermānistiskās kultūrvides pārbagātība katrā man apkārt difundējošajā molekulā. Nu, kad esmu atsvabinājusi savu prātu no tās sloga, varu atviegloti uzelpot, sakot, ka beidzot esmu apguvusi vienkāršrunas manieri, kurā runa ir vienkārši nevis prasta. Es tik ārkārtīgi alku domas viegluma, šķīstumu un lidojuma! Pieļauju, ka kādu dien' būšu uz to ceļā. Bet pagaidām varat sagaidīt no manis vien grāmetveža cienīgas atskaites.
Bet ļaujiet man iesildīt zemo startu, jo kā māka rokā, tā viss iet no rokas (lai arī cik neveikli savārstīti tas šobrīd izklausītos)!

Arī putni lido uz siltajām zemēm.
Un šodien es šeit atgriežos.
Ziniet, Pasaules dvēseles mīlas plūsma katrā manā porā ir daudz impulsīvāka un caurstrāvota kā jebkura cita baudkārpilnā.
Varbūt tā ir vienīgā, ko tā pa īstam pazīstu un par kuru esmu stāvējusi un kritusi.
Laid savus putnus ārā no būra! Uz kurieni tie lidos, tur arī es!

Un pēkšņi man likās. Tu esi mans draugs. Un es Tevi mazliet mīlu.

Sirdsdāmai.

Nelieciet man runāt. Es negribu.

Ziniet.
Vakar stāvēju pieturā, kā ierasts.Varbūt vien dislokācijas vieta bija neierasta, bet kas gan par to.Pienāca klāt kāda vecāka gadu gājuma sieviete ar mazu meitenīti.
Meitēns vaicā:"Vai tas ir kontrobass, om?"
Kundze viszinīgi atbild: "Tā varētu būt ģitāra, meitiņ.Tagad daudzi tādas spēlē."
-Ome, bet vai viņai nav smagi?-mazā nerimstas.
-Māksliniekiem ir grūta dzīve.-
-Ome, es arī gribu spēlēt ģitāru!Es arī gribu izskatīties kā gliemezītis ar savu mājiņu!-meitēns jau sajūsminātāk iesaucas.

Tad nu es pagriezos pret abām un klusinātā savā piesmakušajā, zemajā balsī teicu: "Tas ir čello." Un tikpat mierīgi aizgriezos atpakaļ un iekāpu autobusā.