kaprīzes

Viņai kā vienmēr izdodas visu pateikt tik precīzi un korekti! Ak!
Cik skumji gan kļūst, kad mirkļos, kad esam piezemējušas savas pēcpuses uz mīkstiem krēsliem, lai pažēlotu kājiņas, Tu saņem izmaksājuma piedāvājumus un acis, kas burtiski lūdzas, lai pieņem rokas sniegto šampanieša glāzi. Tad sirdī iesmeldzas. Un nejau no tām suņa acīm, vai tādēļ, ka to šampanieti garšas kārpiņas kāro, nebūt nē. Šampanieti nebūt negribas un arī meklēt kādu neesam nākušas. Skumji par to, ka nospiež apziņa, ka šis pretimstāvošais ir tik sasodīti nelaimīgs. Un tik ļoti piedzēries. Vienīgais, kas priecē, ir tas, ka viņš, ticamākais, neko no tā visa neatcerēsies. Un labi vien būs. Ak, šī cilvēkmīlestība.

Cik svētsvinīgs miers ir Audēju ielā 16 (vai cik ta' tur), sestdienas rītā ielavoties teorētiski - GC telpās, praktiski, slēgtā ielā. Tad sajūties kā drošākajā vietā uz pasaules salīdzinājumā ar visām pārējām mītnēm, ko tajā pašā naktī/rītā esi apmeklējis.

Un sajūta, kad vari gulēt ar smaidu uz lūpām un Tev pretī sēž pati burvīgākā dāma...Un Tu zini, ka iemiedz, snauduļo, bet smaids no lūpām nepazūd.

Kaut es arī tā spētu kā viņa. Tik skaisti. Dzīvot.