kaprīzes

Pirmais, par ko sajūtu nepieciešamību izteikties, ir mana pēdējā laika kvēlākā sajūsmu tirpa mūzikā - Rahmaņinova Čello sonāte. Iespējams, ka es to tik ārkārtīgi daudz reižu esmu pēdējo nedēļu laikā dzirdējusi kvalitatīvā čeha izpildījuma ierakstā, ka šobrīd, atrodot to youtube manī rodas samērā žultaina reakcija. Iespējams, ka man nepatīk redzēt to, ka čello spēlē vīrietis, var jau gadīties arī tā. Bet tie ir klaji meli jau pašā saknē. Šis konkrētās spēlē vienkārši šaušalīgi. It kā viss tīri intonatīvi ir lieliski, bet:
1) temps ir par lēnu;
2) tonis ir absoluti nekāds;
3) gabals manāmi nav muzikāli konceptuāli izstrādāts.
Un vīrietis spēlē ar tādu kaisli un atdevi, ka tas visu manās acīs padara vēl divtik ļaunāku.
Nu, kad pārslēdzu uz kādu citu koncerta daļu, atkal nejauši uzdūros uz tieši to pašu izpildītāju. Tas liek man momentāni meklē alternatīvas. Vairāk vērot kā viens jauneklis no notīm lasa manu mīļāko Sonāti (sonātes jau man principā, pēc formas vien riebjas) ir samērā derdzīgi.

Kā Otrais tad būtu jāpiemin šī vakara koncerts JRT, kuru es neapmeklēšu zināmu iemeslu dēļ, iespējams, ka es to pat nenožēloju, vēl neesmu gatava publiski uzplēst vecas rētas.

Turpinājumā es ievērošu mākslinieciski haotisku manieri un atsacīšos no matemātiski pedantiskā savu domu uzskaitījuma un izkārtojuma.

Šodien es atveiglojumā noelšos jau par to vien, ka mājās esmu pārnākusi ar vēl loģiski spriestspējīgu smadzeņu kreiso puslodi un pāris negaidīti iepriecinošām sekmēm, kā arī - ar atvieglojuma sajūtu plecos par pāri uzrakstītu ieskaišu. Bet rīt mani sagaida jauna gūzma. Iespējams, šodiena man būs palīdzējusi rast tam visam jaunu sparu garā, kuru, šķita, vakar teju, teju pazaudēju.

Patīkamais rītdienā ir tas, ka pēc visām mocībām un nervu šūnu bendēšanām skolā mani sagaidīs Akas un Ģertrūdes ielas stūra nama bēniņi - ar siltu tēju, BBC radiostaciju, angļu manierēm un gūzmu Brittish English. Šīs nodarbības ir tās, kas manī vismaz sākotnēji un pagaidām vieš ticību saviem spēkiem un cerību uz nākotnes sapņu mērķtiecīgu piepildījumu.
Ikreiz, kad es nonāku tajās telpās, sajūtu intelekta caurstrāvotu auru, kas mijās ar pieredzi un kultūru un daudzām citām man ārkārtīgi tuvām lietām.

Un vēl, ziniet, es sapratu, kur slēpās manu domu mežģījumu agrākā esence - ģermānistiskās kultūrvides pārbagātība katrā man apkārt difundējošajā molekulā. Nu, kad esmu atsvabinājusi savu prātu no tās sloga, varu atviegloti uzelpot, sakot, ka beidzot esmu apguvusi vienkāršrunas manieri, kurā runa ir vienkārši nevis prasta. Es tik ārkārtīgi alku domas viegluma, šķīstumu un lidojuma! Pieļauju, ka kādu dien' būšu uz to ceļā. Bet pagaidām varat sagaidīt no manis vien grāmetveža cienīgas atskaites.
Bet ļaujiet man iesildīt zemo startu, jo kā māka rokā, tā viss iet no rokas (lai arī cik neveikli savārstīti tas šobrīd izklausītos)!