kaprīzes

Hm, ziniet, dzīvesspars mēdz atgriezties.Vakar satiku Santu, patīkami, sen nebiju satikusi viņu, interesanti bija pavērot no malas.Bet jutos izcili.
Jā, pasaki man, lūdzu, nākamreiz, mīļā, kad atkal aplaimosi mani ar savu esību tās pilnīgākajā no plaukumiem, lai varu uzrīkot īstenu tās svinēšanu.Sarunāts, Sant?

Tas, kas mani pēdējā laikā apbur un tur vakaros ir vienatnes, matte tējas baudīšana, čello spēle un lasīšana.Tik patīkami apsēsties un lasīt no grāmatām ar vēsturi, turot tējas krūzi rokās.
Reibstu pati no sevis.
Nekā īpaša.
Drīz sāksies koncertu laiks, gribas lai sirds ikreiz ietrīsas, kā agrāk, pirms smalkās kāpšanas uz skatuves, pieturot svārku mežģīnes vienā rokā un čello ar lociņu otrā.
Vēlos atkal apreibināties un zaudēt ķermeņa svara izjūtu uz skatuves.Kaut kur lidot, šūpojoties un plosoties emocijās.
Un tad sagaidīt grandiozus aplausus un kāpt uz skatuves vēl, atplaukt smaidā, dziļi sirsnīgā smaidā.
Vai dvēseli rauj ārā tās skatuves izjūtas.
Elpot vienā ritmā, saplūst ar..ar..ar ko gan?Ar koku.Ar čello.

Tikai nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst atkal aizlaist prom savas jūsmas, savas atjaunotās attieksmes.
Vienatne, sveša vide mani vienmēr iespaido īpatnēji, manam stāvoklim - pozitīvi, bet noteikti ne citu stāvokļiem.
Un es atkal spēju novērtēt, ieraudzīt un ilgoties.No-žē-lo-ja-mi.Es vien imadžinēju visu.
Pasniedziet dialogus uz nobružātas sudraba paplātes, es nelūdzu, es pieprasu.
Esmu ļauna jau dziļi saknē.
Man šodien ļoti gribas izteikt visu, kas iešaujas prātā - muļķības, aplamības, nepatiesību; apvainot sevi, nomelnot.
Un vēl esmu noilgojusies pēc tējām.
Paguvu atcerēties visas smaržas, izšķirt tās, atraast tām plauktiņu atmiņu, asociāciju un attieksmju kumodē.Pēkšņi sapratu, ka es taču arī atceros, ne vien atceros, bet varu arī izgrābstīt tās senās izjūtas.
Es nebūšu Jepančina, es būšu Fiļipovna.Un tomēr nebūšu.Bet man tas draud.

Vēl pirksu spilventiņi jūt stīgu spieduma vietas.
Es beidzot liku pamatus Kompozīcijai Nr.1, nevis vienkārši improvizēju, lai vēlāk visu aizmirstu.Lai arī- kas zin, pagūt aizmirst var vienmēr.
Neteiktu gan, ka tagad lepotos ar sevi.Vadmotīvs pats atrada savu vietu pirkstu bezmērķīgajā slīdējumā, tas atsvabinājās no mana prāta gūsta un izskanēja.Īpaši necentos to ietekmēt, vien attīstīt un variēt.