Zīmes
Vakar, braucot satikties ar bijušo kursabiedreni, redzēju retu skatu.

Autobusa pieturā pie Rīgas robežas stāvēja 6 gadus jauna meitenīte. Viena. Pulkstenis bija 14.55

Viņa viena pati iekāpa, pēc tam pārsēdās uz Purvciema trolejbusu, lai brauktu pie draudzenes Purvciemā.

Viņai bija uzsista zila acs. Viņai, pēc tās kārtības, kāda ierasta Latvijā, vajadzētu būt pavadonim, jo skaitās, ka
bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, vieniem pašiem kur doties esot bīstami.

Viņa bija normāla auguma, apmēram 1.20m. Mazi svārciņi, zeķbikses, jaciņa. Ārā bija +8 grādi. Apģērbs pietiekami silts.

Visneparastākais bija skatiens viņas sejā. It kā viņa būtu redzējusi ļoti daudz. Gandrīz visiem bērniem 6 gadu vecumā, ko Rīgā
pēdējo gadu laikā esmu redzējis, acīs ir prieks, naivums, azarts un ziņkāre.

Viņai acīs bija spīts izdzīvot. Tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kāda geto, kur slepkavības, narkomānija un ielu dzīve
ir tik pašsaprotamas lietas, ka policija geto brauc garām vai tikai simulē, ka uzrauga to.

Varēja spekulēt, ka mājās viņu kāds sit. Jo grūti iztēloties, ka šī meitene kautos ar kādu, kas varētu uzsist zilu aci,
un kam pašam būtu tikpat gadu, cik viņai.

Es prasīju, kāpēc viņa brauc viena. Viņa atbildēja, ka nav neviena, kas viņu pavadītu, viņa nerūp.

***

Aizdomājos, kā ir dzīvot Latvijā, kad mājās Tevi sit tēvs vai patēvs, bērnudārzā ir troksnis un bezjēga, un klimt apkārt gaišā dienas
laikā ir labākais, ko vari iesākt ar savu dzīvi.

Bērniem, jaunākiem par 7 gadiem, Rīgā sabiedriskais transports ir par brīvu.

Sabiedriskajā transportā ir novērošanas kameras, to padarot par relatīvi drošu vidi.