Vientuļo siržu maskarāde (stāsts par zaļajiem karogiem attiecībās)
Atceros, ka pirmā draudzene man bija bērnudārzā. Es biju bērns, kurš 4-5 gadu vecumā, lielākoties, gribēja risināt matemātikas uzdevumus. Dienasvidu negulēju gandrīz nekad. Kamēr citi gulēja, es stāvēju pie bērnudārza loga, gaidīju piecus, kad mamma nāks pakaļ, un raudāju, ja nebija uzdevumu. Ja bija, tad risināju. Kāda meitene no manas grupiņas, redzot, ka man nepatīk spēlēties ne ar rotaļu auto, ne ar lellēm, spēlēja ar mani paslēpes un tad izrādījās, ka mums abiem patīk arī dziedāt.

Kad septiņu gadu vecumā bija jāstājas skolā, es ļoti, ļoti pārdzīvoju, ka viņa netika tajā pašā skolā, kur es.

Kopš tā laika es uzskatu, ka dziedāšana duetā ar otru cilvēku ir zaļais karogs attiecībās. Man vienmēr patikušas meitenes ar skanīgu balsi, kas nekautrējas dziedāt solo vai duetā.


***

Nākamā draudzene man bija šaha skolā. Viņa bija par 3 gadiem vecāka. Mani ļoti interesēja, ko tajā 1.ģimnāzijā māca, kas ir algebra un trigonometrija. Tāpat mani interesēja programmēšana. Viņa to visu varēja pastāstīt, jo gāja programmēšanas kursos, tāpat kā es. Vēl man ļoti patika, ka viņa trenējas sporta vingrošanā. Jo veselā miesā vesels gars. Es jutos ļoti pagodināts, ka ar mani vispār sarunājas meitene, kas mācās tādā skolā un ir vecāka par mani. Man pašam tad bija 11 gadu.

***

Vidusskolā draugiem.lv kādā no literatūras domubiedru grupām sāku sarakstīties ar meiteni no Kauguriem. Viņa rakstīja dzeju un epifānijām līdzīgus tekstus. Mēs sarakstījāmies divus vai trīs gadus, kamēr viņa teica, ka vajadzētu arī satikties. Vispār jau Rīga ir diezgan tuvu Kauguriem, ja brauc ar vilcienu. Tikai daudz vēlāk sapratu, kāpēc viņa bija neizpratnē, ka man bija interesanti sarakstīties, taču tikties neinteresēja. Tā nākamais zaļais karogs ir tas, ka sieviete prot rakstīt garus, strukturētus e-pastus. Viņai ir laba valodas izjūta, viņa pārvalda literāro valodu.

***

Jauniešu forumā ankh.lv arī bija dzejas sadaļa, un tur līdzīgi es iepazinos ar meiteni, kas rakstīja dzeju. Viņa, tāpat kā es, bija no Latgales. Es no Latgales biju tādā ziņā, ka Šnepstu ciemā, kas ir starp Krāslavu un Preiļiem, dzīvoja mana vecvecmāmiņa. Sešpadsmit gadus vēlāk es uzzināju, ka ar šo meiteni man bija uz mākoņu maliņas sarunāts, ka šajā dzīvē būsim pāris.
Taču dzīvē bija skaista draudzība, un es viņu saucu par māsu. Jo man bija sajūta, ka viņa man ir ļoti tuvs cilvēks. Mēs braucām ekskursijās, pārgājienos, gājām svētceļojumos. Varējām sveces gaismā runāt par filozofiju divdesmit stundas no vietas. Tas izveidojās par stabilu zaļo karogu – ja sarunas vedas, ja ir jautri, tad ir vērts draudzēties. Man tad bija 21.

***

Līdzīgi iepazinos cibā ar sievieti, kas bija beigusi literāro akadēmiju. Viņa teica, ka viņai patīk mani teksti. Tas bija liels pagodinājums. Viņa bija tulkotāja. Diezgan intelektuāla, estētiska. Viņa speciāli no Cēsīm atbrauca satikties uz Rīgu, esot slima, lai parādītu, ka tā nav, ka viņa atrunājas, ka netiek uz tikšanos. Es viņai aiznesu sarkanas rozes, un mēs tikāmies grāmatnīcā, kurā bija arī maza kafejnīca. Dzērām tēju un runājām par grāmatām. Viņai bija ļoti pūkains džemperis gaiši zilā krāsā. Tas bija piesūcies ar kāda mīļa cilvēka uzmanību. Vēlāk izrādījās, ka viņas mammas adīts, viņa tikai negribēja atzīties.

Es diezgan ātri sapratu, ka ar viņu draudzība nesanāks. Lai arī viņa rakstīja fantastiskus e-pastus un papīra vēstules, viņai bija ļoti smags raksturs un nosliece uz pašnāvību. Es pats tajā brīdī biju otrās grupas invalīds un sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi – vienam nabadziņam vilkt otru nabadziņu, kā kāda gaišreģe par mums abiem daudz vēlāk pateica.

Interesanti, ka tieši viņa kādā vēstulē aprakstīja attiecību formu, ko nodēvēja par beznosacījumu draudzību.

Taču es sapratu, ka cilvēkam ir jāveido attiecības no spēka pozīcijām. Ja Tu esi vientuļš, Tu esi ņēmējs. Attiecībās jābūt devējam arī.
Visās draudzībās, kas iepriekš minētas, es sevi uzskatīju par talantīgu, daudzsološu cilvēku. Taču 29 gadu vecumā man bija otrā invaliditātes grupa, nepabeigta izglītība, ienākumi no privātstundām apmēram 100 eiro mēnesī. Labā ziņa bija tā, ka mana veselība uzlabojās. Iemīlēšanās var atvieglot depresiju vai māniju, ja jūtas ir abpusējas. Taču viņa piedāvāja tikai draudzību, ko man tobrīd nevajadzēja, jo kāda astroloģe bija paredzējusi man, ka tajā rudenī atradīšu attiecības, un es tam biju noticējis.

Pagāja septiņi mēneši regulāras saziņas ar papīra vēstulēm un e-pastiem. Regulāras ciemošanās pie manis Rīgā un viņas Cēsīs. Viņa sāka biežāk rakstīt vēstulēs par savu bērnību, skolas gadiem. Viņa bija 5 gadus vecāka, tāpēc daudz kas bija mazliet citādāk, ja sāk iet skolā vēl PSRS laikā.

Taču smagums nepazuda. Es tajā laikā, 2017.gadā, dabūju muguras traumu, un viņa mani pēc tās kopa, ja tā var teikt. Pēc traumas es varēju paiet labi, ja puskilometru bez atpūtas. Viņa pacietīgi staidzināja mani. Gājām uz mākslas izstādēm. Braucām ekskursijās. Viņa centās atrast darbu Rīgā.

Pagāja vēl pusgads, un atklājās, ka viņa par kādu ļoti svarīgu lietu man ir samelojusi. Tas bija smagi, jo viņa teica, ka sameloja, jo baidījās, ko es par viņu padomāšu, ja izrādīsies, ka viņa ir mazāk pieredzējusi, nekā man šķita.

Mēs bijām tādā kā starpstāvoklī. Viņas vecāki jautāja, vai mēs esam pāris vai paziņas. Manās acīs mēs bijām ļoti tuvi paziņas. Kā minēju, divi slīcēji nevar būt draugi, tas parasti beidzas slikti. Man dzīve 2019.gadā uzlabojās. Atsāku iet uz meditāciju centru. 2020.gada rudenī vairs neuzskatīju sevi par invalīdu. Pabeidzu studiju kursu.

Taču šīs attiecības, kuras it kā karājās gaisā jau trīsarpus gadus, tā arī palika gaisā. Tā nebija draudzība, jo viņa regulāri man meloja par it kā mazām un ne tik mazām lietām. Tās nebija pāra attiecības, jo tuvību viņa ar mani negribēja. Dziednieki teica, ka viņai ir iespēja sadziedēt savu dvēseli, savas neirozes, tad viņa darbu atradīs Rīgā. Kas bija viņas lielais mērķis visus šos gadus no 2016. līdz 2022.gadam. Taču darbu viņa neatrada, vismaz ne tādu, ar ko varētu apmaksāt pusi no īres, ēšanas un komunālo maksājumu.

2022.gada pavasarī viņas dvēsele atstāja šo Zemi.

Tad gan es sajutos vientuļi. Jo bija sajūta, ka laime ir tik tuvu. Viņai tikai pašai jāgrib dzīvot. Kas bija viņas problēma 2016.gadā, kad viņa teica, ka bijusi vistuvāk pašnāvībai.

***

2022.gada rudenī meditācijas centrā iepazinos ar kādu sievieti, kas man atgādināja nesen aizgājušo cilvēku. Viņa arī nodarbojās ar mākslu, arī zīmēja akvareļus, arī dziedāja. Arī tulkoja, prata vairākas valodas. Kā izrādījās, viņa pat dzīvoja netālu no Cēsīm – Valmierā.

Taču es biju satriekts un kluss. Lai arī bija skaidrs, ka cilvēks ar noslieci uz pašnāvību var to kuru katru brīdi izdarīt, tomēr veids, kā viņa aizgāja, bija ļoti tizls. Dziednieki cēlās 5.00, lai aizbrauktu uz Rīgu un dziedinātu viņu. Viņa bija pamodusies un piecēlusies no gultas. Es teicu, ka mums jābrauc, viņa pati bija šo reizi sarunājusi pa telefonu. Kāds spēks viņai neļāva ne aizbraukt uz dziedināšanu, ne ar godu to atcelt. Viņa tikai kliedza, lai viņu liekot mierā. Tas bija milzīgs kauns.

Es dziedniekiem samaksāju par nenotikušo dziedināšanu un no sirds atvainojos, ka viņa nav spējusi pārvarēt iekšējo pašsabotāžas būtni.
Kaut tā nebija mana vaina. Es kā vīrietis to uzņēmos.

Tomēr atpakaļ uz 2022.gada rudeni. Šī sieviete mani veda uz rudens saulstāvju pasākumu. Tas pasākums bija skumjš, jo tajā bija pāru aktivitātes, un es biju palicis viens. Pat ja es arī pirms tam nejutos kā pārī vienmēr, vismaz man bija kas vairāk par cisu maisu.

Es viņai izkratīju sirdi, sakot, ka esmu darījis visu, ko varēju, taču redz – mans potenciālais pārinieks ir aizgājis. Viņa man daudz ko mierinošu pateica. Daudz ko izrunājām tajā braucienā no Rīgas uz Lielvārdi. Tas bija diezgan dziedinoši.

Mana vientulība mazinājās. Novembrī šai sievietei bija dzimšanas diena, un es uzdāvināju viņai papīru ar domu, lai uzzīmē, rada sev labāku dzīvi. Vēl es uzrakstīju vēstulē, ka mīlu viņu kā cilvēku.

Sekojošajos gados mana vienīgā vēlme bija, lai viņa sadziedē savu dvēseli, lai ir ar mums, lai iet gaismas ceļu, lai ir laimīga. Ja to var saukt par platonisku iemīlēšanos, kad Tev paliek labi no tā, ka otrs cilvēks Tev regulāri uzsmaida un nav pakāries, tad es noteikti atceros, ka kādā nometnē viņai teicu: “piedod, es zinu, ka tas ir neērti, ka ar acīm Tev sekoju vienmēr”.

Taču pagāja gadi, un, lai arī šī tikšanās bija sākumā ļoti, manuprāt, egoistiska, lai tikai man paliktu vieglāk, lai man būtu kāds cilvēks, kas atgādina aizgājušo, es ar laiku sāku no sirds priecāties, ka viņai dzīvē daudz kas sakārtojas.

***

Manai māsai bija teiciens, ka draudzība ir daudz, daudz vērtīgāka par romantisku sakaru. Tāpēc ir cilvēki, kas uzskata mani par draugu, taču es, ja attiecības ir bez iepriekš minētajiem zaļajiem karogiem, viņus uzskatu par tuvākiem vai tālākiem paziņām.

Tomēr psihologi saka, ka draudzība nozīmē katru mēnesi vismaz pusstundu kopā veikt dziļas sarunas vai brīvā laika aktivitātes.

Vēl atliek parunāt par maskarādi. Vai mēs gribam attiecības, jo mēs sevi nemīlam un gribam aizmukt paši no sevis? Vai mēs gribam attiecības, jo gribam bērnus? Vai tāpēc, lai būtu pārinieks Rudenājos (rudens saulstāvjos) ? Vai tāpēc, lai būtu, ar ko iet uz dziedināšanu kopā, jo pārus pieņem kopā? Vai tāpēc, lai varētu veikt čenelingu divatā?

Vai tas ir ego, kas grib attiecības, jo nejūtas pabarots? Vai arī tā ir dabiska vēlme pēc ģimenes, pēc kopības, ko kopt kā rožu dārzu?

Kā cilvēks var justies vientuļš, ja visu dara caur Svēto Garu, caur apziņas noskaņotāju, caur saviem sargeņģeļiem, caur savu dvēseli, ja ir pastāvīgā savienojumā ar visaugstāko?

Kā tajā dziesmā: “Tu mani dari tuvāku augstākajam, tāpēc es gribu būt ar Tevi”.


Manās pirmajās attiecībās es gribēju ar sievieti kopā vadīt atbalsta grupu indigo bērniem. Manās otrajās attiecībās es gribēju kopā garīgi augt un trenēt ekstrasensorās spējas. Varbūt esmu maksimālists. Varbūt sākumā jāiemācās runāt par laikapstākļiem. 😊