Man vienmēr bijis mazliet līdzīgs viedoklis un tagad savā vecumā esmu 100% drošs, ka vismaz šī, materiālā pasaule, ir Sātana valdījums. Tajā pašā laikā vienmēr bijis riebums pret pašnāvību (māte izdarīja) un iekšēja pretestība pat nopietni to pat apdomāt. Tagad esmu sapratis, ka man nevajag nekādu iekšējo jēgu, bet uzticību savam Radītājam. Ne šīs elles arhitektam, bet tieši manis/mūsu radītājam. Jūtu kā tajā teicienā, kad es sev palīdzu pats, tad arī Dievs palīdz.
Es arī gandrīz nekad ne par ko nepriecājos, bet protu aizrauties ar sīkumiem, jo laikam ir daļa autisma iekšā. Tas man aizvieto prieku un pa lielam neko citu arī nevajag. Man nepatīk cilvēki un nevēlos, lai tie ilgu laiku būtu tuvumā, tāpēc ķimerēties ar lietām ir interesantāk, kaut nekādu dziļo jēgu nedod. Padoties pašnāvības demonam ir tikai kalpot Lielajam Ļaunajam.
Žēl par tavu māsu.