Jā, konkrētajai meitenei māte ir programmētāja un strādā IT nodaļā RTU. Viņai ir izcilas zināšanas matemātikā, tikai pedagoģiskās prasmes varbūt nav.

Bērnu uzdzīt, uzkačāt mātei uz 6.klases iestājpārbaudījumu, kad pati rēķina augstāko matemātiku relatīvi viegli, ir vieglāk, jo uzdevumi nav tik ļoti nestandartā. Kamēr daži 9.klases iestājpārbaudījumu uzdevumi no zaļās grāmatiņas atgādina 7.- 8.kl olimpiāžu uzdevumus. Tādus bez iedziļināšanās nevar atrisināt pat cilvēks, kas ikdienā savā darbā izmanto augstāko matemātiku. Tāds ir mans pieņēmums.

Pati meitene apgalvo, ka nemaz neesot gribējusi iet 7.klasē uz ģimnāziju, māte uzstājusi. Viņa tikusi iekšā, pat dažus uzdevumus neizpildot. Šis varētu vairāk ko pateikt par meitenes 1. - 6.klases skolu un tās matemātikas skolotāju, plus kontrolējošo māti, ne meiteni pašu.

"ģimnāzijā skolotājiem nav atgriezeniskās saites" - un šis, lūk, ir iemesls, kāpēc mūsu LU matemātikas metodiķe Aira Kumerdanka ļoti kritizē ģimnāzijas.

Viņa uzskata, ka tajās bērniem speciāli dod sarežģītākus uzdevumus, māca atrisināt sazin ko, taču cilvēcīgām sarunām par pamata matemātikas lietām/prasmēm, velta daudz mazāk laika nekā labās ne-ģimnāziju skolās.

Mūsdienu pedagoģija ir ļoti par to, ka atgriezeniskajai saitei ir jābūt katras stundas beigās vismaz 3-5 minūšu apjomā. Ja grūta viela, var būt kaut vai 6-8 minūtes.

"te ir apdāvināti bērni, kas dabūs labu rezultātu pat tad, ja skolotājs vispār neko nedarīs. "

Ļooti piekrītu. Ja mēs paņemam mūsdienu bērnu ar paaugstinātu IQ, bet jebkādu no ADHD, autisms, hiperjūtīgums, trauksme, depresija, ēšanas traucējumi utt kaitēm, tad emocionālais klimats klasē bieži vien nosaka daudz vairāk, nekā citas lietas.

Ģimnāziju skolotājiem nav loģiska pamata domāt, ka tikai tāpēc, ka bērns ir apdāvināts, var ignorēt viņa emocionālās vajadzības klasē.

Es bieži žēlojos, ka mums LU ir pārāk maz augstākās matemātikas lekciju, un pārāk daudz pedagoģijas lekciju. Taču tam iemesls ir tas, ka mūsdienās "pavisam normālo" bērnu bez neviena sindroma vai personības traucējuma ir kļuvis aizvien mazāk. Tāpēc ir vajadzīgas labākas un modernākas pedagoģijas zināšanas, ja klasē sēž kopā kāds, kurš grib, lai viss notiek ātri un interesanti, un kāds, kurš grib, lai viņam ļauj rēķināt savā tempā, un dienās, kad viņam ir "sūdīgi", neprasa neko.

No skolu mācību pārzinēm es esmu dzirdējis, ka viņas uzsver ģimnāziju nievājošo attieksmi: "Mums problemātisko bērnu nav".

Tas ir tāpat kā, ja Ziemeļkoreja apgalvotu, ka pie viņiem geju nav. Ja jūs visus gejus nošāvāt, tad nevis viņu nav, bet viņi ir nošauti.

No Autisma apvienības vadītājas esmu dzirdējis līdzīgu komentāru, ka apdāvinātus autistus neņemot RV1Ģ, jo skolotāji negrib visu klases ikdienu pakārtot vienam "dīvainim".